Aristoteļa zināmo darbu apjoms ir milzīgs, viņu pamatoti uzskata par vienu no cilvēces visu laiku izcilākajiem prātiem. Tomēr vairākas reizes Aristotelis savos uzskatos kļūdījās. Lūk, viens piemērs. Aristotelis uzskatīja, ka vielas dalīšanās process var turpināties ilgi un ka nekad nav sasniedzama dalīšanās robeža.
Aristoteļa lielā autoritāte bija neapstrīdama vairāk nekā divus gadu tūkstošus. Tikai 16.gadu simtenī jaunā fizikas zinātne sāka balstīties ne tikai uz loģiskiem prāta spriedumiem, bet arī uz loģiskiem matemātiskiem aprēķiniem un, galvenais, uz eksperimentu rezultātiem.
Dižs antīkās pasaules filozofs, kas līdz šim esošas teorijas un tādējādi un tādējādi deva lielus ieguldījumu filozofijā, bija Aristotelis (384.-322.g.pr.Kr.) (Ziemeļgrieķija). Būdams septiņpadsmitgadīgs jauneklis, viņš mācījās Platona Akadēmijā, bet drīzumā to atstāja. Sākotnēji iegūtā medicīniskā izglītība noteica Aristoteļa intereses bioloģijā. Būdams Maķedonijas Aleksandra ārsts un audzinātājs, piedalīdamies kopā ar viņu karagājienos, Aristotelis izpētīja un izveidoja plašu augu un dzīvnieku kolekciju.
Orientējoties uz bioloģijas zinātņu pētījumu tradīcijām, kas balstījās uz materiālistiskiem pamatiem, Aristotelis analizēja sava skolotāja Platona idejas.
Traktātos <>, <>, <> ,<> u.c., kuri saglabājušies līdz mūsu dienām, Aristotelis veido savu uzskatu sistēmu par pasauli un cilvēku tajā. Analizējot pasauli, viņš lieto objektīvo, dialektisko un ģenētisko metodi.
Pamatojoties uz nosauktajām metodēm, viņš secina, ka dvēseli ir dzīvo būtņu dzīves spēju realizācijas forma. Tādējādi Aristotelis tā laika filozofijā dominējošo hilozoisma principu, kas visai materiālajai pasaulei piedēvē dzīvu būtņu īpašības. Dvēsele ir mērķtiecīgi strādājoša organisma sistēma, kura piemīt tikai dzīvām būtnēm. <> - tā raksta Aristotelis par dvēseles funkciju.
Atkarībā no organiskās matērijas attīstības pakāpes var izpausties dvēseles dažādas funkcijas: barojošā, jutekliskā, virzošā un saprātīgā.
…
