Augi ir visvecākais līdzeklis, ko izmanto slimību un ievainojumu dziedināšanai. To īpašības sāka iepazīt jau agrajā cilvēces tapšanas periodā, kad sievietes, izlietojot ievāktos savvaļas augus pārtikai, vai gani, novērojot, kā atveseļojas slimi dzīvnieki, nejauši atklāja viena vai otra auga īpatnējo iedarbību vai dziednieciskās spējas. Tā pamazām uzkrājās zināšanas par atsevišķu augu noderību ne vien pārtikai, bet arī slimību ārstēšanai. Par pirmajiem ārstiem pilnīgi pamatoti uzskata sievietes. Tikai vēlāk tautas dziedniecību pārņēma savā ziņā reliģisko kultu kalpi.
Kā pierāda seni rokraksti un citas saglabājušās vēstures liecības, Senās Ēģiptes priesteriem bija zināmas ne vien daudzu augu spējas izārstēt slimus cilvēkus, bet tie pazina arī dabā sastopamas antimikrobās vielas, kuras izmantoja mirušo iebalzamēšanai. Tiem nebija arī noslēpums, ka, piemēram, ar ķiplokiem var ne vien dziedināt dažādas slimības, bet tie paaugstina darba spējas, tāpēc vergiem, kas cēla piramīdas, tika izsniegta divkārša ķiploku deva.
Senajā Grieķijā augus zālēm vāca īpaši cilvēki, kurus sauca par rizotomiem, t.i., sakņu griezējiem, bet Romas valstī pastāvēja pat speciāli „sakņu griezēju” štati Krētas salā. Pirmo lielāko darbu par ārstniecības augiem, kas saglabājies līdz mūsdienām, sastādījis Senās Grieķijas ārsts – filozofs Hipokrāts (460. – 377. g. p.m.ē.). 1. gadsimtā p.m.ē. romiešu ārsts Dioskorīds apraksta ap 500 augu, kurus lieto galvenokārt ārstniecībai.
Senajā Indijā pirms apmēram 4000 gadiem bija pazīstami ap 760 augu, ar kuriem ārstēja daudzas slimības. Jau toreiz hinas koka mizu lietoja pret drudzi.
16. gs. otrajā pusē ievērojamais ķīniešu farmakologs Li Ši-čžeņs apraksta 1896 ārstniecības līdzekļus, galvenokārt augus. …
