Pēc seniem tautas ticējumiem mazgāšanās pirtī ir gandrīz vai svēts rituāls. Tur nedrīkst klaigāt, dziedāt vai lamāties, lai nesadusmotu pirts gariņus. Un patiesi: pēršanās ir tik patīkama un nomierinoša, ka pirtī nenāk nekas ļauns. Drīzāk garaiņu mutuļi aizskalo veco ienaidu un visas sliktās domas.
Lai pēršanās izdotos, nedrīkst steigties. Uz lāvas var mierīgi atpūsties, uzmest garu tieši tā, kā vislabāk patīk, dziļi ieelpot bērzu slotu svaigo smaržu un tā kavēties jo ilgi, tikai laiku pa laikam izskrienot atdzesēties.
Ārstnieciskiem nolūkiem pirts izmantota jau sensenos laikos. Arī mūsdienu medicīna nenoliedz tās labvēlīgo ietekmi uz cilvēka veselību: krasās temperatūras maiņas uzlabo asinsriti un vielmaiņas procesus.
Daudzi reimatisma slimnieki pirtī tiek vaļā no mokošām sāpēm. Ārsti viņiem iesaka pēc karsēšanās arī kārtīgi atvēsināties, jo pelde vai vēsa duša pēc pirts palīdz pret muskuļu stīvumu un sāpēm.
Iekaisuma procesus karsēšanās var ietekmēt negatīvi, sāpes var pat pastiprināties. Turpretī vēsi vai auksti apliekamie bieži vien nomierina iekaisušo vietu.
Viegla saaukstēšanās neliedz iet pirtī, ja cilvēks nosacīti ir vesels. Svarīgāk ir nesaaukstēties pēc pēršanās. Ja ir iesnas, jāvadās pēc pašsajūtas, taču ar stipri paaugstinātu temperatūru gan nevajadzētu iet pirtī.
Pirts jātur tīra, kaut arī daudzi mikrobi augstā temperatūrā nemaz nespēj izdzīvot. Pārbaudīts, ka pirtī nav īpaša labuma no dezinfekcijas līdzekļiem, efektīvāka ir visparastākā birste un ziepes. Īpaši rūpīgi jātīra pirts grīda un zemākie soli, kur karstums mazāks, bet sakrājas ar ūdeņiem saskalotie mikrobi un sēnītes.…