Es šo tēmu izvēlējos tāpēc, ka man par Artūru Irbi daudz sakrāti materiāli un man patīk hokejs. Es rakstu par šo tematu , jo pats gribētu būt hokejists, bet Kuldīgā nav iespējas trenēties, jo šeit nav hokeja halle. Es ceru, ka mans sagatavotais referāts jums patiks un ieinteresēs.
Artūra ceļš uz hokeja panākumiem nebija viegls, tas bija darba ietilpīgs ir grūts. No tēva viņam tika mīlestība pret sportu, bet no mammas nopietna attieksme pret darbu. Viņš neuzauga ideālā ģimenē, jo tēvs no tās agri aizgāja un dēlu mātei nācās skolot un audzināt vienai. Uz treniņiem Artūru veda vecāmāte, un ,lai gan pirmajā treniņā puika gar laukuma malu vien šļūkāja, tomēr trenerim Siliņam kaut kas šajā mazajā cilvēciņā iepatikās, tas varēja būt, Artūra gribasspēks un neatlaidība. Artūra pirmais treneris bija Andris Siliņš, kurš septiņdesmito un astoņdesmito gadu mijā Rīgā izveidoja hokeja internātu. Internātā Artūrs izauga par pasaulesklases hokejistu - 55.vidusskolā savu ceļu sāka viens no deviņdesmito gadu pasaules labākajiem hokeja vārtsargiem. Irbe nāca no hokeja klases pirmā izlaiduma.
Sākumā viņš ‘’Latvija bērza’’ komandā bija aizsargs un tikai divpadsmit gadu vecumā viņš nostājās vārtos. Tā bija veiksmīga nejaušība ,un jau pēc pāris mēnešiem treneris Siliņš saprata, ka ir atradis brīnumnūju, tā viņš iedēvēja Artūru. Nu viņa darbs bija pakārtots Artūra lietai, un tikai treneris pats zina, ko viņam tajā laikā maksāja Artūra bīdīšana pa karjeras kāpnēm uz priekšu. Artūrs bija ideāls audzēknis trenerim, jo uz laukuma viņš bija tik pat atbildības pilns kā skolā. Viņu nevajadzēja pierunāt vai pārliecināt - Artūrs bija darba cilvēks. Taču pat šāda attieksme padomju laikā nevarēja garantēt jaunajam talantam nākotni, to veidoja Siliņa komandējumi uz Maskavu, kuros viņš parasti līdzi ņēma ar Rīgas balzāmiem un šokolādes konfektēm piestūķētu diplomātu, jo to noteica viņa rīkotās somu pirtis vajadzīgajiem cilvēkiem.…
