Augsta nodarbinātības līmeņa sasniegšana ir viens no galvenajiem valsts makropolitikas uzdevumiem. Nodarbinātība nodrošina cilvēkus ar iztikas līdzekļiem, profesionālajām un socializācijas iespējām, vienlaicīgi sekmējot uzņēmējdarbības un valsts kopējo attīstību. Materiālā labklājība paver cilvēkam iespējas dzīvot piesātinātu dzīvi, tāpēc darbs un darba samaksa kā materiālās labklājības avots ieņem ļoti nozīmīgu vietu cilvēka dzīvē. Darbs - tā ir caurlaide uz brīvību un materiāli nodrošinātu dzīvi - šajos vārdos izteikta problēmas būtība. Lielā mērā tas ir saistīts ar faktu, ka liels Latvijas iedzīvotāju skaits nav nodarbināti vai nav apmierināti ar to darbu un darba samaksu, kas viņiem pašlaik ir. Šāda veida orientācijas uz “darba dzīvi” raksturīga valstīm, kur augsts labklājības līmenis vēl nav sasniegts, kur iedzīvotāji pirmkārt rūpējas par materiālo vajadzību apmierināšanu. Strādāt interesantā darbā un saņemt par to augstu algu ir viena no Latvijas iedzīvotāju galvenajām vēlmēm.
Kopš 1995.gada 12.jūnija, kad Latvija parakstīja Asociācijas (Eiropas) līgumu un dokumentu “Latvijas pievienošanās partnerība”, Latvija ir apliecinājusi savu gatavību uzņemties Eiropas Kopienas dalībvalsts saistības. Kā rezultātā, lai Latvija varētu pilnvērtīgi pildīt savas kā Eiropas Kopienas dalībvalsts saistības, sākta mērķtiecīga darba tiesību regulējošo likumdošanas aktu saskaņošana ar Eiropas Savienības prasībām. Sakarā ar nepieciešamību pilnveidot darba tiesības atbilstīgi Eiropas sociālās politikas principiem, 2002.gada 1.jūnijā tika pieņemts jauns normatīvs akts darba tiesību nozarē – Darba likums, kas ļāva Latvijai tuvināties Rietumeiropas valstu darba likumdošanai un praksei, kā arī ieviest ES direktīvu prasības, DL ir noteikti darba tiesību sistēmas galvenie principi – darbinieka tiesisko stāvokli pasliktinošu noteikumu spēkā neesamība, vienlīdzības tiesību princips u.c., tika ieviestas jaunas prasības attiecībā uz darba tiesisko attiecību nodibināšanu (darba sludinājums, darba intervija), darba līgumu uz noteiktu laiku, darba līguma iekļautajām ziņām. Sakarā ar to, ka DL ir virkne jaunu tiesību normu, ir ļoti svarīgi apskatīt tieši tiesību normas, kas regulē darba tiesisko attiecību nodibināšanu un to piemērošanu praksē.
Šajā referātā aplūkosim jautājums par darba tiesisko attiecību nodibināšanu ar ES valstu pilsoņiem un ārvalstnieku nodarbināšanu. Šo tēmu izvēlējos tādēļ, ka ikviens no mums ir saskāries ar darba tiesiskajām attiecībām un interesanti likās fakts par to kas un kādas tiesību normas ir saistošas šai kārtībai. Kā arī aplūkosim, kādiem nosacījumiem jāpastāv, lai Latvijā varētu nodarbināt ārvalstniekus. Referāta mērķis ir raksturot darba tiesisko attiecību nodibināšanu gan no pastāvošas likumdošanas puses, gan no tiesību normu praktiskās piemērošanas un ar to saistītām problēmām praksē ar ko nākas saskarties pie ārvalstnieku nodarbināšanas Latvijā. Lai sasniegtu izvirzīto referāta mērķi, izvirzu šāda veida uzdevumus:
1. aplūkot un analizēt dažādus darba tiesisko attiecību regulējošos likumdošanas aktus;
2. konstatēt pastāvošo darba tiesisko attiecību regulējumā iespējamās nepilnības, robus, kolīzijas;
3. apskatīt darba tiesisko attiecību nodibināšanas tēmu laikrakstos, juridiskajā literatūrā, kā arī interneta resursos.
Darba tiesības kā atsevišķa tiesību nozare regulē darba devēja un darbinieka savstarpējās tiesiskās attiecības. Darba tiesiskās attiecības regulē Latvijas Republikas Satversme, Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas, Darba likums. Darba tiesību jomā aktuāla ir ES un Starptautiskās darba organizācijas prasību ievērošana. ES tiesībās ir noteikts pārākuma princips pār nacionālajām tiesībām. Līdz ar to pretrunu gadījumā starp ES un Latvijas tiesību normu būs piemērojama ES tiesību norma. Saskaņā ar EKL 249. pantu direktīvas ir normatīvie akti, kas adresēti ES dalībvalstīm. Direktīvās tiek noteikts sasniedzamais mērķis, bet līdzekļi, ar kādiem šo mērķi sasniegt, paliek katras ES dalībvalsts ziņā.
