Ievads
Katras valsts darbības pamatā ir kāds noteikts normatīvs akts ar augstāko juridisko spēku, parasti tā ir Konstitūcija, kuru izdevusi augstākā valsts varas iestāde. Šo likumu nosaukumi ir dažādi – Konstitūcijas, kā tas ir ASV, Pamatlikumi, kā tas ir Vācijā, Latvijā – ir Satversme.
Viens no Konstitūcijas definējumiem: “Konstitūcija ir valsts pamatlikums, kas noteic valsts varas un pārvaldes iestāžu organizāciju un darbības principus, pilsoņu galvenās tiesības un pienākumus”.
Balstoties uz Konstitūciju tiek pieņemti arī visi pārējie normatīvie akti valstī: likumi, dekrēti, lēmumi u.c. Tiem visiem jāatbilst un jābūt saskaņā ar Konstitūciju. Šis Konstitūcijas spēks ir tik liels, tāpēc, ka tā izsaka tautas gribu.
Caur Konstitūciju tiek noteikta sabiedriskās un valsts iekārtu, valsts varas un pārvaldes iestādes, to kompetence un pilsoņu pamattiesības un pamatbrīvības, pienākumi. Tiek noteikta arī vēlēšanu sistēma kā arī citi svarīgi valsts institūti.
Konstitūcija nav tikai normatīvs akts ar visaugstāko juridisko spēku, bet ir arī politisks dokuments, kas nosaka valsts organizācijas principus un mērķus, likumdošanas pamatnoteikumus. Tā regulē sabiedriskās attiecības, kas saistītas ar valsts varas realizāciju.
Konstitūcijas pamatnoteikumi ir svarīgākie valsts tiesību avoti. Manuprāt, Konstitūcija ir vienīgais normatīvais akts vai tiesību aktu kopums, kas fiksē svarīgākās valsts dzīves nostādnes, un bez šāda normatīva tiesību akta nav iespējama stabila valsts un sabiedrības dzīve. Svarīgi ir tas, lai Konstitūcijas tiktu respektētas no valsts pilsoņu vidus. Tieši tāpēc ir nepieciešams, lai Konstitūcija paustu tautas gribu.
3
Mūsdienās Konstitūciju mēdz lietot divās nozīmēs:
1) ar to saprot noteiktu dokumentu, īpašu likumdošanas aktu kopumu, kuros ietvertas normas un principi, kas nostiprina valdīšanas formu, valsts teritoriālās iekārtas formu, kā arī īpašuma attiecību pamatus. Tā ir, tā sauktā, juridiskā Konstitūcija, kas paredz to kam jābūt;
2)saprot praksē izveidojušos valsts varas īstenošanas kārtību.
Pats vārds “Konstitūcija” cēlies no latīņu vārda “constitutio”1, un tam ir 3 nozīmes: noteikšana – definīcija, lēmums – rīkojums, retāk iekārta, struktūra – uzbūve. Manuprāt, mūsdienu izpratnē Konstitūcijas jēdziens apvieno visas trīs nozīmes, bet tomēr tas ir relatīvs jēdziens, jo katra valsts un tauta izprot un izskaidro šo terminu savādāk, un ietvertie jautājumi Konstitūcijās ir atšķirīgi. Tomēr vairāk vai mazāk tie ir vienādas nozīmes. Konstitūcijās ietvertie jautājumi iespējams ir nedaudz atšķirīgi tāpēc, ka nekur nav minēti un prasīti jautājumi, kas būtu obligāti jāregulē Konstitūcijai, un kurus citiem normatīvajiem aktiem. Tā ir katras valsts brīva izvēle ko un kādā mērā Konstitūcijā būs noteikts reglamentējums kādā jautājumā, tāpēc salīdzinot Konstitūcijas var vērot atšķirīgas nianses, un šai sakarā turpmāk centīšos apskatīt ASV Konstitūciju un Vācijas Pamatlikumu, kā arī tos salīdzināt.
4
Valsts iekārtu pamatu atspoguļojums
ASV pastāv varas dalīšanas princips, kas paredz organizētu neatkarību trim varām: likumdevējam, izpildvarai un tiesu varai, t.i. Kongresam, prezidentam un Augstākai tiesai.
Vienai no šīm varām, respektīvi likumdevējam, ir veltīts ASV Konstitūcijas 1.pants: “Visa šeit dotā likumdošanas vara pieder ASV Kongresam, kas sastāv no Senāta un Pārstāvju palātas”. Kongress pulcējas ne retāk kā reizi gadā. Pārstāvju palāta veido 435 tautas ievēlēti locekļi, ko reizi divos gados ievēl katras valsts tauta.
Savukārt Senātu veido 2 senatori no katras valsts. ASV viceprezidents ir Senāta priekšsēdētājs. Senātam ir tiesības, pie tam šīs tiesības ir vienīgi Senātam, izskatīt impīčmenta apsūdzības. Manuprāt, ļoti pārdomātas ir senatoru vēlēšanas, proti vienu reizi divos gados. Pēc 6 gadu senatoru pilnvaru izbeigšanās tiek pārvēlēti 1/3 senatoru, tādējādi nodrošinot patstāvīgu “nepārrautu”, kvalitatīvu un efektīvu Senāta darbību.
…
