Konstitucionālie likumi, jeb konstitūcijas, var tikt klasificēti pēc šādam pazīmēm:
Spēks laikā – cik ilgu laika periodu konstitūcija būs spēkā. Izšķir pastāvīgas, pagaidu un izņēmuma konstitūcijas.
Spēks telpā – kādā valsts teritorijas daļā konstitūcijai ir likumiska spēks, visā valsts teritorijā, vai arī tikai kādu federācijas subjektu teritorijā.
Konstitūcijas forma. Pēc šī konstitūciju klasifikācijas veida izšķir divu veidu konstitūcijas – kodificētas un nekodificētas. Kodificēta konstitūcija sastāv no viena uzvedības normu, valsts pārvaldes principu un galveno tiesību apkopojuma, kas kodificēts vienā atsevišķā tiesību aktā. Nekodificētas konstitūcijās var ietilpt, piemēram, uz tiesiskiem precedentiem balstītas nerakstītas tiesību normas, šādas konstitūcijas sastāv no vairākiem atsevišķiem tiesību aktiem.
Grozījumu izdarīšanas kārtība – cik vienkārša un reāla ir iespēja veikt grozījumus konstitūcijā. Pēc šī iedalījuma izšķir stingras un mīkstas konstitūcijas.
Valsts pārvaldes forma – izšķir monarhistiskas un republikāniskas konstitūcijas.
Valstī valdošais režīms – izšķir totalitāras, autoritāras un demokrātiskas konstitūcijas.
1. 2. Vācijas pamatlikuma raksturojums, pēc konstitūciju klasifikācijas pazīmēm
Vācijas Federatīvās Republikas pamatlikums ir pastāvīgā konstitūcija, kuras pamatā ir 1949. gada Vācijas pamatlikums. Izmaiņas konstitūcijā var tikt veiktas tikai ar speciālu likumu palīdzību, kuri stājas spēkā tikai tad, ja par tiem balso vismaz 2/3 abu parlamenta palātu (Bundestāga un Bundesrātes) deputātu. Kopš 1949. gada tādā veidā Vācijas konstitūcijā ir veikti apmēram 40 grozījumi, tomēr tie nav būtiski mainījuši konstitūcijas pamatprincipus. Tādējādi Vācijas konstitūcija uzskatāma par mīkstu konstitūciju, jo izmaiņas ir salīdzinoši vienkārši veicamas. Vācijas konstitūcija ir kopīga visiem republikas federatīvajiem subjektiem. Un tā ir kodificēts tiesību normu krājums.…
