Kā arī reizēm ir manāmas daudzpunktes, kas liek domāt par nepabeigto domu, par to, ko varbūt autore kāda iemesla dēļ nav izstāstījusi līdz galam. Izmantoti ir arī salikti pakārtoti teikumi, ko noteicu pēc biežāk izmantojamajiem pakārtojuma vārdiem „ko, kad kur, kā” Daudzos momentos pašam lasītājam, arī man, radās vēlme mainīt balss intonāciju un pat vairākkārt citādāk nolasīt kādu rindu un iedomāties kā to varētu būt domājusi autore.
Neiztikt arī bez retoriskiem jautājumiem, uz kuriem lasītājs rod atbildi un to vēlas pateikt skaļi, bet tomēr noklusē un nesaka. Kādos 3 dzejoļos visā krājumā pamanīju, ka vārds „Viņš” tiek rakstīts ar lielo burtu, manuprāt, tas varētu būt adresēts kādam autores tuvam cilvēkam, lai parādītu savu cieņu pret viņu un kas to lai zina, varbūt arī mīlestību.
7. Manuprāt, krājumā paustās tēmas un motīvi ir aktuāli arī mūsdienas. Bieži vien sabiedrība izsmej, noniecina un nemēģina saprast cilvēkus, kuri mēģina būt savādāki, drosmīgāki un atrast savu dzīves jēgu. Mūsdienās tas ļoti redzams uz jauniešiem, galvenokārt, tiem, kuri cenšas atšķirties ārējie, nerunājot jau par iekšējo pasauli. Viņus nesaprotu un viņi paliek tajā lomā, kad nav draugu. Arī tie, kuri ir kāda iemesla dēļ savādāki, jo ir daudz pārcietuši savā īsajā vai garajā mūžā nedod tomēr nevienam tiesības otru izsmiet nekādā gadījumā, jo tu nezini, ko cilvēks ir pārcietis, kāds ir bijis viņa mūžs jau no mazotnes. Arī mīlestības motīvs vēl mūsdienās ir aktuāls un ne visi, tāpat kā Aspazija, ar pirmo piegājienu atrod to īsto un vienīgo un visiem tāpat kā viņai vajadzētu cīnīties un turēties pretī dzīves negludumiem, tikt tam pāri vienam vai ar kāda līdzcilvēka palīdzību. Viņa pa šiem gadiem ir uzaudzējusi sev biezu ādu, lielu un spēcīgu mugurkaulu, nostripinājusi savu pašapziņu un ikvienam no tā vajadzētu mācīties. Arī man.
…
