Aspazijas dzejoļu krājuma "Dvēseles krēsla" analīze

“Aizgrābtības acumirkļos mēle kļūst svabada, valoda plūst kā straume, cilvēks iznāk iz ikdienības šauruma it kā gadiem ilgi ieslodzījies eremīts iz savas alas, un tam ir dūša sacīt: homo sum! Es esmu cilvēks, es prasu cilvēka tiesības.”1

Vasarā izlasīju Paulu Koelju grāmatu “Ceļavārdi Gaismas Bruņiniekam”, tagad, kad jāanalizē Aspazijas dzeja, sapratu, ka Aspazija man asociējas ar gaismas bruņinieku – vientuļo cīnītāju, kas neietekmējas ne no viena cita kā tikai no Dieva, pasaules apkārt un pasaules iekš sevis. Iespējams, ka arī gaismas bruņinieks, vēlēdamies iet savu ceļu, cīnoties par savu taisnību, par esību un galu galā arī par mīlestību, kaut kur līdzināsies Servantesa Donam Kihotam, kas cīnījās ar vējdzirnavām.
Vai Aspazija bija kā Dons Kihots vai kā gaismas bruņinieks? Patiesībā, grūti teikt, bet jebkurā gadījumā ar savu dzeju viņa cīnījās pat tad, kad dzīve lauza viņas gribasspēku, bet tomēr nesalauza, viņa cīnījās pat tad, kad pašai bija viss – Aspazija bija cīnītāja (lai gan man nepatīk lietot darbības vārdu “bija”). Par ko vai pret ko viņa cīnījās? Manuprāt, viņa gribēja cīnīties pret mietpilsonību, maziskumu, egoismu, viņa cīnījās par to, lai neviens nebūtu bez mīlestības, bez kaisles, bez pašas dzīves. Protams, ar dzeju Aspazija izpauž arī to, kas notiek viņas personīgajā dzīvē un kādas jūtas valda pār ķermeni un dvēseli.…