ZODIAKS
Zvaigznāju joslu, kuras priekšā norit šķietamā Saules kustība, sauc par zodiaku, un šķietamo Saules ceļu par ekliptiku. Zvaigznāju, uz kura fona Saule atrodas gada sākumā, sauc par Strēlnieku. 19. janvārī Saule nonāk uz Mežāža fona. 12. februārī ir rinda Ūdensvīram, 11. martā Saule pāriet Zivju robežu. 18. aprīlī ir kārta Aunam, 13. maijā — Vērsim. No 21. jūnija Saule pārvietojas uz Dvīņu, no 20. jūlija — uz Vēža fona. No 10. augusta līdz 16. septembrim Saule ceļo pār diezgan garo Lauvas zvaigz¬nāju. Arī Jaunava prasa daudz laika: no 16. septembra līdz 30. oktobrim. Svari tiek šķērsoti ātri. Jau 22. novembrī Saule sasniedz Skorpiona robežu un šķērso tā vistālāko ziemeļu stūri. Saulei vajadzīgas septiņas dienas, pirms tā 29 novembrī šo zvaigznāju atkal atstāj. Tad nāk Čūsknesis, ko Saule šķērso līdz 18. decembrim.
Punktiem, kuros Saule atrodas katra gadalaika sākumā, ir īpaši nosaukumi: pavasara punkts, vasaras punkts, rudens punkts un ziemas punkts. 12. martu un 23. sep¬tembri, kad diena un nakts ir vienlīdz garas, sauc par ekvinokcijām, saulgriežus 21. jūnijā un 22. decembrī — par solstīcijām. Pavasara punktu dažreiz sauc par Auna punktu, jo tur sākas zodiaka zīme Auns.
Apbrīnojamā kārtā patiesībā ir trīspadsmit, nevis divpadsmit zodiaka zvaigz¬nāju. Turklāt tiem vairs nav nekā kopīga ar zodiaka zīmēm. Tāpēc klāt nāk vēl Čūsknesis.
Zodiaka zvaigznāji ir nozīmīgi debess novērojumos, jo uz to fona pārvietojas ne tikai Saule, bet arī Mēness un planētas. Tas ir tā iemesla dēļ, ka šo debess ķermeņu orbītu plaknes slīpums attiecībā pret Zemes orbītas plakni ir niecīgs.
MĒNESS
Mēness ir vienīgais debess ķermenis, kura virsmas struktūras var saskatīt ar neapbruņotu aci. Tumšos plankumus, kuri uz Mēness virsmas vislabāk redzami pilnmēness laikā, tautā mēdz saukt par Mēness Vīru. Patiesībā tā ir šķība seja, kas, no mūsu puses skatoties, vērsta pa kreisi.
Mēnesim nav atmosfēras, tāpēc nav arī mākoņu. Līdz ar to, ja mūsu debesis nav apmākušās, Mēness ainava atklājas pilnīgi skaidri. Temperatūra Mēness dienas pusē sasniedz +120 OC, bet nakts pusē noslīd līdz –150 OC. Tā, protams, nav «gaisa» temperatūra, kā mēs mēdzam norādīt uz Zemes, bet gan Mēness virsmas iežu temperatūra.
Mūsu pavadonis ap Zemi pārvietojas pa eliptisku trajektoriju, tātad tas nav visu laiku vienādā attālumā no Zemes: tuvākajā punktā tas atrodas 356 000 km, bet tālākajā punktā — 407 000 km attālumā. Tā kā tas kustas pa eliptisku orbītu, mainās ne tikai attālums, bet arī leņķiskais diametrs — no 29’26’—33’30’.
…
