3. Kas ir baudas saturs Epikūra uzskatos?
Slavenākais Epikūra atomisma popularizētājs Tits Lukrēcijs Kārs savā darbā ļoti precīzi ataino to, kādu Epikūrs attēlo un saprot baudu. Epikūrisma attīstība radās laikā, kad Roma atradās laika posmā, kad notika valsts pāreja no republikas uz impēriju. Kamēr pakāpeniski veidojās diktatūra, iedzīvotāji nevarēja justies droši un aizsargāti, tāpēc epikūrisma ideja likās svarīga tiem, kuri nevarēja rast mieru ārējā pasaulē un tāpēc tiecās to sarūpēt vismaz dvēselē.
Epikūriskā bauda veidojas no garīgā pārākuma, apziņas, ka paša dvēseles gudrība stāv pāri pārējai pasaulei, kurā valda kņada, strīdi un nemiers. Savā ziņā tā ir sadisma pazīme, jo šī bauda rodas no Epikūra uzskata, ka šo baudu neizraisa apkārtējo mokas. Viņš baudu negūst, sajūsminoties par citu problēmām, bet tikai mierā esot un paliekot tālu no pūļa.
„Plašajā jūrā, kad vējš ir uzkūlis bangas , cik jauki
Krastā tad stāvēt un novērot cita cilvēka likstas;
Neba jau tāpēc, ka baudu mums izraisa tuvākā mokas,
Drīzāk gan tāpēc, ka tīkami zināt: man pašam tās nedraud.” 15
Bauda rodas tad, ja nav baiļu, un Epikūrs norāda to, kā izbēgt no bailēm, sāpēm.. Viņš uzsver to, ka muļķīgas ir bailes no došanās aizsaulē, jo nāve var radīt ciešanas atnākot, taču nedrīkst sagādāt ciešanas tikai domājot par to, ka šis mirklis kādreiz pienāks. 16 Bailes cilvēku iznīcina no iekšpuses, viņš tiek sagrauts, jo ar šausmām gaida to, kas nākotnē nav novēršams. Jau pati doma par nāvi neizmērojami dziļi saindē dzīvi , padara to līdzīgu nāvei, jo cilvēkam sāk riebties gan dzīve, gan dienas gaisma. 17 Epikūra teorija par atomiem nosaka to, ka nevar nekas no nekā rasties. Atomi nedalās un ir mūžīgi, līdz ar to arī nāve nav vienkārša pazušana, bet gan pārvēršanās, savā ziņā nemirstība.
…
