Par atklātās jūras tiesiskā statusa pamatprincipu liecina jau pats šīs jūras teritorijas nosaukums. Tas tiek saistīts nevis ar ģeogrāfiska atklājuma faktu, bet gan ar principu, ka šis jūras teritorija nav pakļauta nevienas valsts jurisdikcijai, bet ir atklāta visu valstu izmantošanai. Taču apstāklis, ka atklātajā jūrā neizplatās nevienas valsts jurisdikcija, nenozīmē, ka tajā nedarbojas vispār nekādas tiesību normas, ka tās tiesiskais statuss netiktu regulēts.
Atklātās jūras atvērtība jebkuras valsts izmantošanai ir stabili pastāvoša starptautisko tiesību paražu norma, kura tika iekļauta gan 1958. gada Ženēvas konvencijā par atklāto jūru, gan1982.gada ANO jūras tiesību konvencijā. Taču vēl salīdzinoši nesenā pagātnē dažas valstis centās izplatīt savu suverenitāti uz atsevišķām jūrām vai pat okeāniem. Pretenzijas uz jūras teritoriju piesavināšanos savu apogeju sasniedza drīz pēc XI gs. beigu un XI gs. sākuma lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem. To rezultātā saasinājās attiecības starp Spāniju un Portugāli- abas valstis gandrīz nonāca līdz karam. Saskaņā ar pāvesta Aleksandra VI 1493.gada bullu un abu valstu 1494.gada un 1529.gada līgumiem tika sadalītas jaunatklātās zemes un tās apskalojušies Atlantijas, Klusais un Indijas okeāni. XVI gs. šīm valstīm radās spēcīgs pretinieks –Anglija, bet XVII gs. arī Holande, kura bija kļuvusi par spēcīgu jūras valsti. XV gs. Zviedrija un Dānija izvirzīja pretenzijas uz Baltijas jūru un Norvēģu jūru. Taču pamatā tās nebija teritoriālas pretenzijas uz īpašuma tiesībām, bet gan attiecās uz tiesību ierobežošanu citu valstu kuģiem šķērsot šīs jūras, izpaudās centieni licencēt citu valstu zvejnieku darbu un tika izvirzīta prasība, lai ārvalstu karakuģi salutē piekrastes valsts kuģiem.…
