Manuprāt atmiņa ir viens no cilvēka pastāvēšanas un progresēšanas pamatfaktoriem. Tā sniedz iespējas ne tikai saglabāt uztverto informāciju, atsaukt atmiņā un izmantot nepieciešamos gadījumos, bet arī nodrošina uzkrāto informāciju izmantot analītiskai problēmu un vispārējās attīstības risināšanai.
Cilvēks dzīvo, uztver informāciju gan ar skaņu, gan redzi, gan ožu, tausti utt. Visa šī uzkrātā informācija tiek izmantota, gan apzināti, gan neapzināti. Piemēram cilvēks staigā, viņš taču katru reizi neatsauc atmiņā kā pareizi ir jāiet. Savukārt jebkura informācija tiek uztverta apzināti, ja cilvēks to ir nodomājis izmantot lai sasniegtu kādus sev izvirzītos konkrētos mērķus.
Tomēr jāatzīst, ka mūsu atmiņa nedod iespējas uzkrāt tik milzīgus informācijas apjomus, ko mēs iegūstam katru dienu, jau kopš savas dzimšanas. Mēs paši analizējam iegūto informāciju un to, kas nav nepieciešams vienkārši izdzēšam, respektīvi aizmirstam.
Jāsecina, ka mūsu atmiņas rezerves ir pārāk mazas lai mēs varētu atcerēties un atsaukt atmiņā visu sev nepieciešamo infomācijas daudzumu. Mēs mēģinam šo problēmu daļēji atrisināt ar mūsu tehnoloģisko sasniegumu palīdzību, kas nodrošina iespējas uzglabāt informāciju ne tikai galvā vien.
Cilvēki sev nepieciešamo informāciju uzglabā gan datoros, gan kartotēkās, grāmatās utt.. Vismaz tik daudz atmiņas un loģiskās domāšanas mums pietiek lai apjaustu, kur un ko meklēt, lai atsauktu atmiņā sev vajadzīgo informāciju, vai arī iemācīties to no jauna, un atkal meklēt, jo paies laiks un mēs atkal aizmirsīsim. …
