Pētot atsevišķa cilvēka psiholoģiju, mēs saskaramies ar sabiedrisko psiholoģiju, sociālpsiholoģiju. Cilvēks jau pēc savas izcelsmes ir sociāla būtne, jo pat pilnīgā izolācijā cilvēks apzinās savu piederību ne vien pie cilvēces kopumā, bet arī pie kādas noteiktas daļas - šķiras, tautas, valsts. ”Vientuļš nav tas , kas viens, vientuļš ir tas, kas jūtas vientuļš”, ir teicis Alberts Morāvia. Lai ko mēs darītu, domātu, vienmēr mūsu domas, darbi, jūtas ir kādam adresētas. Jebkurā kolektīvā veidojas slēpts savstarpējo attiecību tīkls: simpātijas, antipātijas, patika un nepatika. Māka izprast cilvēku savstarpējās attiecības, spēja sadzīvot ar cilvēkiem ir viena no savstarpējām īpašībām.
Cilvēks vienmēr sevi izjūt kā sabiedrības, kā viena veseluma daļu. Tomēr ir starpība, vai cilvēks atrodas vienatnē vai citu cilvēku vidū, kur mainās cilvēks pats- viņa reakcija uz apkārtējo pasauli, viņa jūtas, domas, pat sejas izteiksme, un rodas pilnīgi jaunas psihiskās parādības, kas var pastāvēt vienīgi tiešas saskarsmes procesā. Patstāvīgs, stipras gribas cilvēks, kas pārliecināts par savu taisnību, nepazūd masā, taču arī viņa pārliecībā daudz kas mainās apkārtējo cilvēku ietekmes rezultātā.…