Atmiņai cilvēka dzīvē ir ļoti svarīga loma. Pateicoties atmiņai cilvēks jau no dzimšanas uzkrāj zināšanas, pieredzi, ko pēc tam izmanto pēc vajadzības. Ja cilvēkam nebūtu atmiņas, tas atrastos visu mūžu jaundzimuša bērna līmenī.
Senos laikos, kad cilvēki vēl nemācēja ne lasīt, rakstīt, laba atmiņa bija vienīgais veids kā saglabāt zināšanas, pieredzi, iemaņas.
Mūsdienās, attīstoties izglītībai, tehniskām iespējām, cilvēks saņem arvien vairāk informācijas. Lai visu šo informāciju varētu saglabāt atmiņā, palīdz dažādi tās uzglabāšanas veidi: enciklopēdijas, vārdnīcas, rokasgrāmatas, datu bankas un kompjūterprogrammas.
Izšķir sekojošas atmiņas funkcijas:
materiāla iegaumēšana (kodēšana);
saglabāšana;
reproducēšana (atcerēšanās);
aizmiršana.
Aizmiršanai arī ir sava nozīme atmiņas saglabāšanā. Aizmiršana atbrīvo atmiņu no nevajadzīgām zināšanām, kuras netiek izmantotas, tā atbrīvojot vietu jaunām zināšanām.
Atmiņa ir psihisks izziņas process, kurā cilvēks iegaumē, reproducē un aizmirst domas, tēlus, jūtas, kustības, t.i. pieredzi un zināmos apstākļos spēj atsaukt apziņā no jauna pat, tad, kad parādības un priekšmeti uz sajūtu orgāniem vairs nedarbojas.
Atmiņa saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni.…
