Atmiņa ir psihisks izziņas process, kurā cilvēks iegaumē, reproducē un aizmirst domas, tēlus, kustības, t. i., pieredzi.
Atmiņas izpēte- viens no pirmajiem psiholoģijas virzieniem, kur tika pielietota eksperimentālā metode- mēģināts izmērīt atmiņas procesus un apskatīt to norises likumsakarības. Atmiņai cilvēka dzīvē ir ļoti svarīga loma, jo ar tās palīdzību cilvēks uzkrāj zināšanas un var tās izmantot pēc vajadzības. Var minēt vairākas atmiņas funkcijas: materiāla iegaumēšana, tā saglabāšana, reproducēšana un ,beidzot, aizmiršana. Kļūdaini ir domāt, ka aizmiršana ir nevajadzīga funkcija. Aizmiršana “attīra” atmiņu no neizmantojamām, t. i., nevajadzīgām zināšanām, līdz ar to atbrīvojot atmiņā vietu jaunām zināšanām.
Informācija, kas nonāk mūsu atmiņā var būt visdažādākā:
• Redzes jeb vizuālā
• Dzirdes jeb audiālā
• Kustību
• Emocionālā
• Vārdiskā jeb verbālā
Atmiņu iedala veidos, par pamatu ņemot darbības īpatnības, kurās tās realizējas. Trīs galvenos atmiņas veidus izšķir atbilstoši trim šādiem kritērijiem: 1) psihiskās aktivitātes raksturam darbībā, 2) darbības mērķim un 3) iegaumēšanas un saglabāšanas ilgumam.
Atbilstoši psihiskās aktivitātes raksturam izšķir: kustību, emocionālo, tēlaino un verbāli loģisko atmiņu.
…
