Dabas aizsardzība šodien pieder pie svarīgākajam pasaules problēmām. Runājot par mūsu planētas pašreizējo politisko un ekoloģisko situāciju, jāatzīst, ka cilvēka darbība dabā notiek milzīgā apjomā. Tas izpaužas ne tikai kā resursu izmantošana, bet arī kā vides piesārņošana, kas atstāj iespaidu gan uz cilvēku veselību, gan arī uz klimatu. Visi šie jautājumi vistiešākajā veidā saistīti ar dabas aizsardzību un katras tautas un visas planētas dzīvē iegūst pirmšķirīgu nozīmi.[5, 188.lpp]
Dabas aizsardzība nodarbojas ar dabas un cilvēku attiecību regulēšanu. Šīs attiecības ir tik senas, cik sena ir pati cilvēce. Visa cilvēces vēsture un cilvēku eksistence nesaraujami saistīta ar dabas bagātību izmantošanu. Palielinoties cilvēka vajadzībām, palielinās arī dabas bagātību izmantošana un to pārstrāde. Līdz ar to notiek dabas resursu krājumu samazināšanās un pat atsevišķu resursu izsīkums, kā arī vides piesārņošana, kas savu apogeju ir sasniegusi mūsdienās.
Pirmatnējais cilvēks sevi no dabas neatdalīja. Tikai vēlākos vēstures posmos radās priekšstats, kas sabiedrību pretnostatīja dabai. Sājā ziņā uzskati ir mainījušies nesenā pagātnē. Daba un sabiedrība ir nesaraujami saistītas un veido vienotu sistēmu.
Savas vēstures pēdējos posmos lielā mērā ir pastiprinājusies cilvēka ietekme uz dabu. Cilvēks dabas bagātības sāka izmantot jau cilvēces rītausmā. Cilvēku sabiedrības eksistence un progress ir bijuši iespējami, tikai izmantojot dažādus dabas resursus — pārtiku, ūdeni, gaisu, ražošanas izejvielas. Cilvēks, būdams bioloģiska būtne, uz dabu iedarbojas tāpat kā visi dzīvie organismi. Cilvēka ietekme uz dabu un tās resursiem sākas ar viņa darbu. Tādējādi izveidojas jaunas attiecības starp sabiedrību un dabu, kuras ir principiāli atšķirīgas no dzīvnieku un vides attiecībām. Cilvēks lielā mērā pārveidojis Zemes seju. Tā, piemēram, 1000 gadu laikā Eiropā ir izcirsti meži, kas to klāja sirmā senatnē .[5,188.lpp]
Šodien cilvēka iedarbība uz dabu ir sasniegusi milzīgus apmērus: cilvēks uzaris apmēram 10% sauszemes, izmanto 13% upju noteces, 50% mežu pieauguma gadā, iegūst ap 100 mljrd. t rūdu, akmeņogļu, slānekļu, celtniecības materiālu. Tajā pašā laikā rūpniecības un sadzīves atkritumi gadā sastāda 6-1011 t, pasaules okeānā nonāk 500 mljrd. t komunālo un sadzīves notekūdeņu, 200 000 t svina, VI milj. t ogļūdeņražu u. c. savienojumu. Nepārdomātas rūpniecības attīstības rezultāta izveidojies stāvoklis, ka pat mērenajā josla vietām trūkst dzeramā ūdens, jo gruntsūdeņi ir piesārņoti. Rodas aktuāla nepieciešamība veikt pasākumus, kas normalizētu cilvēka un dabas attiecības.[7, 20.lpp.]
Turklāt šīs attiecības prasa noregulējumu ne tikai atsevišķās valstīs, bet visas Zemes, visas biosfēras ietvaros. Kosmosa un okeāna dzīļu apgūšana, ekoloģija un epidēmijas, nabadzība un atpalicība — tās visas ir laikmeta realitātes, kas prasa starptautisku uzmanību, starptautisku atbildību un starptautisku sadarbību. Tādējādi daudzi pasaules jaunie procesi ir sasieti ciešā mezglā.…
