Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti (Pilsonības likuma 1.pants). Viens no veidiem kā šo saikni pārtraukt ir atteikšanās no pilsonības, kas ir personas brīvprātīgs lēmums, atšķirībā no pilsonības atņemšanas. Atteikšanās no pilsonības ir ļoti nozīmīgs lēmums cilvēka dzīvē un tam jābūt labi pārdomātam un izsvērtam. Autori, izvēlēties šādu tēmu kursa darbam, pamudināja tas, ka radiniecei nācās saskarties ar ierobežotu pārvietošanās brīvību saistībā ar atteikšanos no pilsonības, kas radīja neizpratni par atteikšanās no Latvijas pilsonības procesa norisi.
Kursa darba mērķis ir izpētīt atteikšanās no Latvijas pilsonības procesu. Lai sasniegtu mērķi, kā apakšmērķi tiek izvirzīti:
1.Izpētīt atteikšanās no pilsonības Latvijā regulējumu, sākot ar 1918.gadu līdz spēkā esošajam regulējumam.
2.Noskaidrot atteikšanās no Latvijas pilsonības procesa gaitu – institūcijas, kurās jāvēršas, dokumenti, kas nepieciešami un prasības, kas jāievēro, lai atteiktos no pilsonības.
3.Noskaidrot, vai ir kādas problēmas atteikšanās no Latvijas pilsonības procesā.
Par kursa darba uzdevumu tiek izvirzīts:
1.Iepazīties ar normatīvajiem tiesību aktiem, kas attiecas uz atteikšanos no Latvijas pilsonības. Kā nozīmīgākos var izdalīt – Pavalstniecības likumu, Pilsonības likumu un 2001.gada 9.janvāra Ministru kabineta noteikumus Nr. 13 Latvijas pilsonības zaudēšanas un atjaunošanas dokumentēšanas kārtība.
2.Iepazīties ar atteikšanās no Latvijas pilsonības procesa norisi praksē, apmeklējot Naturalizācijas pārvaldes Pilsonības lietu daļas Pilsonības zaudēšanas sektoru un intervējot Pilsonības zaudēšanas sektora vadītāju Benitu Malatkovsku.
Darbā izmantota vēsturiskā, salīdzinošā un socioloģiskā pētniecības metode.
Darbā autore iepazīstina ar atteikšanās no pilsonības Latvijā vēsturisku apskatu no 1918. līdz 2000.gadam, īsi apskatot arī dubultpilsonības problēmu Latvijā. Atteikšanās no Latvijas pilsonības procesa gaitu šobrīd autore apskata saistībā ar problēmām, kādas personai varētu rasties procesa gaitā. Darba nobeigumā sniegts īss ieskats atteikšanās no Latvijas pilsonības perspektīvē, saistībā ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.
Pilsonība ir indivīda pilna un atbildīga, laikā un telpā noturīga tiesiska, arī politiska, saikne ar konkrētu valsti. Pilsoņa un valsts saiknes saturu veido abpusēju tiesību, pienākumu un atbildības kopums.1 Personas griba ir izšķirošais faktors, veidojot pastāvīgu tiesisko saikni ar valsti. Ja personai zūd griba uzturēt savu tiesisko saikni ar valsti un ir iespēja un griba nodibināt tiesisku saikni ar citu valsti, vai persona jau šādu saikni ir nodibinājusi, tad valstij ir jāļauj pārtraukt personas saikni ar to. Zudis būtiskais saiknes elements – griba. Tādēļ valstīm savās tiesībās jāietver normas, kas ļauj atteikties no pilsonības, ja vien to pilsoņi šādā veidā nekļūst bezvalstnieki, kas ir izskaužams stāvoklis starptautiskajās tiesībās.
1994.gada 22.jūnijā pieņēma Pilsonības likumu1. Vienīgā atšķirība no spēkā esošās redakcijas attiecībā uz atteikšanos no pilsonības, bija tā, ka 23.panta 2.daļas 2.punktā bija paredzēts, ka atteikšanās iesniegumu var noraidīt, ja persona nav izpildījusi obligātā valsts dienesta pienākumus. “Valsts dienests” nebija korekti lietots, jo ar valsts dienestu saprotams darbs valsts iestādē, par kuru šajā pantā netiek runāts. Spēkā esošajā redakcijā “obligātais valsts dienests” aizstāts ar “obligāto aktīvo militāro dienestu” par kura nozīmi šaubas nerodas.
Pilsonības likums, salīdzinoši ar Pavalstniecības likumu, ir daudz elastīgāks attiecībā uz dubultās pilsonības esamību, nosakot, ka Latvijas pilsoni, saskaņā ar ārvalstu likumiem, var vienlaikus uzskatīt arī par ārvalstu pilsoni (pavalstnieku), taču tiesību attiecībās ar Latvijas Republiku viņu uzskata vienīgi par Latvijas pilsoni. Tātad, ja persona atjaunoja savu pilsonību, tad viņai varēja veidoties dubultpilsonība un nebija jāatsakās no ārvalsts pilsonības. Taču vispārīgā gadījumā, ja persona ir ieguvusi citas valsts pilsonību, tai jāatsakās no Latvijas pilsonības. Tāpat, ja persona naturalizējās, dubultā pilsonība nedrīkst veidoties. Pavalstniecības likums nekādā situācijā nepieļāva Latvijas un vēl kādas pilsonības vienlaicīgu esamību kādai personai, iegūstot citu pilsonību, notika automātiska ekspatriācija.
Arī 1995.gadā pieņemtais Saeimas vēlēšanu likums2 neierobežo dubultpilsoņus un ļauj kandidēt šādām personām, neliekot izšķirties vai nu par labu Latvijas pilsonībai, vai otras valsts pilsonībai. Ņemot vērā 1992.gada Lēmumu par pilsoņu tiesību atjaunošanu latviešu emigrantiem, vēlēšanās kandidēt varēja Rietumu emigranti ar dubulto pilsonību. Par šo jautājumu, likuma pieņemšanas gaitā, Saeimā izvērtās asas diskusijas, piesaucot sirdsapziņu, morāli, patriotismu, sabiedrības intereses u.c.…
