Secinājumi
1. Fikcionālu un reālu īstenību, skatītājs spēj uztvert reāli, pat ja tiek izmantota datorgrafika vai citas tehnoloģijas, lai parādītu reāli nepastāvošus objektus.
2. Trīsdesmit gadu laikā datorgrafika spēja attīstīties tik tālu, lai izveidotu pilnībā uzprogrammētas filmas, kuras apbur ar pielietotajiem specefektiem.
3. Mūsdienās, filmas ir aizmirsušas par aktierspēles būtību, galvenais uzsvars tiek likts uz datorgrafiku. Kā neveiksmes piemērs, filma „Apvārsnis”.
4. Pirmās digitāli animētās filmas izskatās mākslinieciskas. Tajās tika vairāk pārdomāts par specefektiem un tie tika lietoti tikai, tad, kad nebija izejas un iespējas savādāk parādīt notikumu, piemēram, sprādzieni kosmosā, kurus neviens, nekad nav redzējis.
Mūsdienās lielākā daļa filmu iekļauj specefektus sižetu radīšanā, bet tiek aizmirsts aktieru darbs, kas, manuprāt, ir visnozīmīgākā filmas daļa. Tas ko parāda aktieris, nevar būt aizstāts ar digitāli izveidotu cilvēku. Uzskatu, ka datorgrafika lieliski tiek iekļauta fantastikas filmu radīšanā, tur patiesi ir iespēja izvērst fantāzijas, kuras iederas un papildina sižetu. Esmu redzējusi filmu „Apvārsnis”, kurā ir pielietots ne mazums grafisko efektu, bet sižeta būtība un ideja ir pilnībā zaudēta, pieskaitot klāt neveiksmīgo aktierspēli, manuprāt, ļoti neveiksmīgi iztērēts filmas budžets un nepanākts vēlamais efekts. Apskatot filmu ”Supermens” un „Svešie”, vēlējos salīdzināt specefektu daudzveidību, kā tie attīstījušies dažu gadu laikā. Abās filmās tie tika pielietoti ļoti konkrētos laika posmos un filmas nezaudēja savu cilvēcisko būtību un emocionālo piesaisti. Vērts noskatīties, lai spētu izprast kāda veida filmas spēj ietekmēt skatītāja realitātes uztveri, un kuras mūsdienās ir tikai specefektu pārpilnas, bet nespēj izsaukt vēlmi un pārdomas par īsteno realitāti un pasauli, kurā dzīvojam.
…