Attieksme pret novecošanos un tās izpausmi sievietēm ar augstu un zemu pašvērtējumu 25-35 gadu vecumā

Vitgenšteins ir sacījis, ka cilvēka ķermenis ir labākā glezna, kas ataino cilvēka dvēseli. Mēs lūkojamies spogulī uz sevi vai tie patiesi esam mēs, un brīnāmies, ja patiešām tie esam mēs. Ķermenis ir mazākā dvēseles daļa, dvēseles apkārtējā vide ir ķermenis, tātad ķermeņa attēls ir dvēseles atspulgs.[10.198.] Ķermeņa ideāls, tā uzbūve ir mainījies kopš seniem laikiem, bet dvēseles attēlojums mainās tikai nedaudz. Par ķermeni kā objektu vai lietu mēs zinām daudz vairāk nekā mūsu priekšteči zināja vai vēlējās uzzināt, mūsu ticība par to tiek nemitīgi mainīta, tāpat kā mūsu zināšanas par pasauli, kuras daļa ir arī ķermenis kā objekts.
Šī laika skaistuma un mūžīgās jaunības kults reti kuram paliek nepamanīts, jo atliek vien uz brīdi aizmirsties, novērsties un nedomāt par vecumu vai lietām kas to aizēno, kad pēkšņi nākas atskārst, ka viss laicīgais ir nemanot pasteidzies garām un mēs to vairs nespējam panākt. Atliek vien mirkli neraizēties par laika ātro skrējienu, un kļūst redzams, ka radušies jauni ideāli, jaunas vērtības un nekas no bijušā tajā vairs neiederas. Un, iespējams, rodas vēlēšanās nenokavēt, nelaist garām ne mirkli, kas varētu būt nozīmīgs lai iekļautos jaunajos likumos, izdomāti jaunajās prasībās.…