Z. Freids ieviesa jēdzienu fiksācija. Viņš skaidroja, ka atkarībā no tā, vai bērns savas dziņas kādā no attīstības stadijām nav varējis pilnībā apmierināt vai arī baudas gūšana viņam bijusi pārsātināta, var izpausties iespaids uz viņa rakstura īpašībām turpmākajā dzīvē. Kā piemēru var minēt cilvēkus, kuri gūst baudu no nemitīgas pārēšanās, tātad pēc Freida teorijas fiksācija ir bijusi orālajā stadijā.
Attiecībā uz personības attīstību visai nozīmīgs ir jautājums par dzimumidentitāti. Piederības izjūta dzimumam bērnam sāk veidoties reizē ar “Es” identitāti sasniedzot trīs gadu vecumu. Dzimuma lomu un uzvedību bērns vispirms apgūst ģimenē. Būtiska nozīme šajā ziņā ir mātei un tēvam, kā viņi izturas, kādas ir savstarpējās attiecības.
Šajā laikā ļoti svarīgi ir nenodalīt “puiku un meiteņu” mantas, krāsas u.t.t. Ja puisēns izrāda vēlmi spēlēties ar lellēm (vai meitenes ar mašīnām, konstruktoriem), nedrīkst bērnam to liegt.
Visos laikos vecāki ir bijuši kā paraugi saviem bērniem, tie ir pirmie draugi, pirmie skolotāji. Mūsdienu audzināšana ļoti atšķiras no tās, ko praktizēja pirms 20 un vairāk gadiem, žurnāli ir pilni ar rakstiem, kā “pareizi” audzināt savus bērnus. Ko teikt, ko neteikt, kādas nodarbes darīt kopā un kādas labāk nē. Ieteikumu ir tik daudz, ka brīžiem mūsdienu mammai sareibst galva un, lai atcerētos visus pareizos likumus, ir jāievieš bieza dienasgrāmata. Taču jebkurš vecāks, kurš mīl savu bērnu, vēl viņam tikai to labāko gan šobrīd, gan nākotnē, pats zinās, ko un kā labāk darīt un nedarīt, jo daba pati par to ir parūpējusies..
…