Audzināšanas mērķa problēmas

Pedagoģijas terminu skaidrojošajā vārdnīcā jēdziens audzināšana ir skaidrots sekojoši: mērķtiecīgi organizēts cilvēkdarbības process, kas virzīts uz sociālās kultūras pieredzes nodošanu no paaudzes paaudzei, uz jaunās paaudzes vērtīborientāciju un pašregulācijas veidošanu un garīguma izkopšanu. Audzināšanas procesā veidojas un attīstās nozīmīga personības attieksme pret cilvēku, cilvēka darbu, kultūras vērtībām, dabu, sabiedrību, valsti. Tas nodrošina iespēju kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, pašiem noteikt savu dzīvi, rīcību un būt atbildīgiem par to. Šaurākā izpratnē – pieauguša cilvēka darbība, kuras nolūks ir bērna (jaunieša) attīstības vadīšana vēlamā virzienā, gādājot, rūpējoties par viņu, mācot, izglītojot, izpildot dzīvei vajadzīgās praktiskās iemaņas, ieskaitot konkurētās sabiedriskās dzīves situācijas, veidojot viņam iekšējās izaugsmes nosacījumus.[24;1]
Turpretim mērķi skaidro sekojoši – domās prognozētais (paredzētais) darbības vēlamais rezultāts, tas ko cenšas panākt, sasniegt, kas piešķir virzību. Mērķis izsaka jebkuras aktivitātes jēgu un rakstura cilvēka dzīves saturu. No mērķa atkarīga līdzekļu izvēle. Izglītības mērķis paredz noteikta izglītības satura apguvi, noteiktas kvalifikācijas iegūšanu, kas nodrošinātu sekmīgu iekļaušanos sabiedrības darbā.[101;1]
Tātad audzināšanas mērķis ir veicināt personības pašattīstību, tās integrāciju sabiedrībā, kultūrā un dabā.…