Pusaudžu gadi ir stresa pilns laiks gan pašiem pusaudžiem, gan viņu vecākiem. Pusaudži
piedzīvo neskaitāmas bioloģiskas un emocionālas pārmaiņas, kļūstot par pieaugušajiem. Tāpat
kā jebkurā citā vecumposmā, arī audzinot pusaudzi, vecākiem jāpievērš tikpat liela uzmanība
un izpratne audzināšanas efektivitātei kā jebkurā citā vecumposmā.
Darba autore uzskata, ka šī tēma ir aktuāla mūsdienās, jo šobrīd sabiedrībā daudz tiek
runāts par pusaudžu mentālo veselību. Protams, vecāki, it sevišķi jaunie vai topošie, būs
ieinteresēti tematos, kuri saistīti ar bērna audzināšanu un aprūpi. Taču, kad bērns kļūst lielāks
un ir jau daudz patstāvīgāks, lielākā daļa vecāku uzskata, ka grūtākais darbs audzināšanā jau
padarīts un tik liela uzmanība pusaudzim un viņa audzināšanai nav vairs jāpievērš.
Šajā darbā darba autore pētīs: audzināšanas stilus, to ietekmi uz pusaudžiem, salīdzinās
dažādos un līdzīgos audzināšanas stilos augušu pusaudžu komunikācijas prasmes.
Darba tēma izvēlēta, jo darba autore vēlās izpētīt to, kā vecāku audzināšanas stili
ietekmē pusaudzi. Šī tēma mūsdienās, kā arī COVID-19 laikā ir aktuāla, jo pusaudži lielāko
daļu laika pavada mājās ar savu ģimeni un ir svarīgi saprast, kā vecāki, viņu audzināšanas
metodes, ietekmē pusaudžu spēju veidot saskarsmi ar citiem