Audzināšanas teorētiķu Džona Boulbija un Donalda Vuda Vinikota atziņas par personības identitātes veidošanās aspektiem

Dažādu psihologu un psihoterapeitu apcerējumos runā par cilvēka divām daļām: iedzimto un iemācīto vai apgūto. Lai vai kāda būtu zinātnieku pierādītā proporcija par savstarpēju šo faktoru ietekmi, būtiski apzināties abos šajos skatījumos gūto pozitīvo pieredzi mērķtiecīgai pedagoģisko un psiholoģijas atziņu pielietošanai. Pamatojoties uz to apskatīti tiek piesaistes teorijas pazīstamākā autora Džona Boulbija (1907 – 1990) , specializējies bērnu psihiatrijā un psihoanalīzē, veicot t.sk. dzīvnieku uzvedības pētījumus, uzsver iedzimtības faktoru (līdzīgi kā Z. Freids) un Donalda Vuda Vinikota ( 1896 – 1971) atziņas un pētījumi par apkārtējās vides ietekmi uz audzināšanas procesu.
Pēc piesaistes teorijas, ikvienam zīdainim ir iedzimta, bioloģiski pamatota vēlme meklēt un atrast drošības izjūtu un emocionālu tuvību ar savu aprūpētāju, kura sākotnēji visbiežāk ir māte. Šī zīdaiņa vēlme tiek saistīta ar mērķi psiholoģiski izjust drošību un reāli, fiziski atrasties drošībā. Attiecības ar māti, kurās bērns izjūt drošību, kalpo kā drošības garants, lai „dotos pasaulē” izpētīt apkārtējo vidi, jo viņš zina , ka māte būs kā drošības „saliņa”, pie kuras varēs atgriezties, lai drošību atgūtu. Pētījumi, ko Dž. Boulbijs veicis, norāda ciešo bērna – mātes piesaisti, kura nodrošina psiholoģiskās drošības izjūtu, kā arī to, cik negatīvi bērna psiholoģisko labklājību ietekmē mātes ilgāka prombūtne, vai mātes un bērna atšķirtība.
D.V. Vinikota pediatrijas prakse ir pamats pētījumiem par bērna un vecāku attiecībām kopš pašas dzimšanas, kur vecāki tiek „audzināti”, izrādot atbalstu, nevis moralizējot par to, kādas kļūdas nedrīkstētu pieļaut audzināšanas darbā. …