Eirāzijas reljefs ir veidojies ļoti ilgā laika periodā un tā veidošanās turpinās vēl mūsdienās dažādu iekšējo un ārējo spēku ietekmē. Eirāzijas reljefā ir gan zemienes un plakankalnes, gan dažāda augstuma kalni un kalnienes. Šo daudzveidību nosaka atšķirīgā Zemes garozas uzbūve un vecums. Āzijas austrumu piekrastē ir visnestabilākā Zemes garoza – daļa no Klusā okeāna seismiskās joslas – Kamčatkas pussala, Kuriļu, Japāņu salu arhipelāgs u. c. Eirāzijas dienviddaļā stiepjas Eiropas-Āzijas seismiskā josla, kas sakrīt ar Alpu-Himalaju kroku kalnu joslu.
Lielākās Āzijas kalnu sistēmas:
Kaukāzs
Himalaji
Pamirs
Altajs
Urāli
Tjanšans
Kuņluņs
Hindukušs
Augstumjoslojums kalnos.
Dabas apstākļi un līdz ar to arī augu un dzīvnieku pasaule kalnos mainās, palielinoties augstumam virs jūras līmeņa. Jo augstāk kāpjam kalnos, jo kļūst aukstāks, mazāk ir augu un dzīvnieku. Šo sakarību sauc par augstumjoslojumu jeb vertikālo zonalitāti. Tas, kādas dabas zonas nomainīs cita citu no kalnu pakājes līdz virsotnei, vispirms ir atkarīgs no kalnu ģeogrāfiskā novietojuma, tātad no gaisa temperatūras, nokrišņu daudzuma, augsnes. Īpaši svarīga nozīme kalnu apgabalos ir mežiem. Tie pasargā kalnus no gravu veidošanās, augsnes noskalošanās, aiztur lavīnas un seljes (selje ir dubļu un akmeņu plūsma, kas pēkšņi rodas galvenokārt kalnu upēs krasu uzplūdu laikā).…
