2. Izvēlētā darba vispārējs raksturojums
Ir grūti atrast pasaules literatūrā darbu, kas ir līdzīgs Augustīna Aurēlija grāmatai Atzīšanās. Kas tas ir? Vai tas ir biogrāfiskais vēstījums? Jā, bet ne tikai. Vai tas ir ticības grēksūdze? Bez šaubām, bet ne tikai. Vai tas ir filosofiskais traktāts? Varbūt, bet ne tikai. Šim darbam ir grūti izdomāt definējumu, jo tam vienkārši nav atbilstoša žanra. Grāmata ir savdabīga, unikāla un neatkārtojama. Darbs vienkārši ir pats par sevi, ārpus jebkādiem literatūras žanriem un filosofijas virzieniem. Atzīšanās eksistē savā patstāvīgajā dzīvē, vienkāršībā un varenumā vienlaikus.
Šajā grāmatā ir 13 nodaļas, katra no tiem dalās atsevišķos pantos, kas ne vienmēr atbilst dalījumam atkāpēs. Ar pirmajām rindām mums tiek atklāts nemierīgas, kaislību pārņemtas cilvēka dvēseles dziļums. Vai kāds no mums ir kādreiz ieskatījies tikpat dziļi? Vai mēs izjutām tad reibumu galvā un sāpes sirdī? Atzīšanās ir rakstīta, šķiet, vienā piegājienā. Autora realitāte kļūst par lasītāja realitāti, un mēs ejam viņam pakaļ no vienas tēmas pie otrās, liekam sev priekšā globālās problēmas un domājam, kā lai tās atrisina. Mēs varam būt pateicīgi šim darbam kaut vai tā dēļ, ka tas liek mums ieskatīties sevī, apstāties un ieklausīties. Un kaut kur ļoti dziļi mēs dzirdam jautājumus sākumā klusi, tad aizvien skaļāk un uzstājīgāk: kas es esmu? kā es dzīvoju? ko es varu zināt? kas man ir jādara? uz ko es drīkstu cerēt? Nav brīnums, ka tā notiek ar katru lasītāju, jo Augustīna Aurēlija Atzīšanās ir tīrais avots, no kura mēs varam dzert garīgo ūdeni, smelties padomus un stiprinājumu ticībā uz Dievu.
3. „Atzīšanās” darba analīze
Augustīns Aurēlijs bija interesantas un tajā laikā aktuālas koncepcijas autors. Filosofs strādāja diezgan ražīgi, viņš ir 93 traktātu 232 grāmatu autors. Svētā Augustīna darbu izklāsta veids atbilst viņa nemierīgam raksturam. Viņš rakstīja kaislīgi un nesavaldāmi, krasi pārgāja no vienas pozīcijas pie citas. Par šo filosofu teica, ka nevienam no domātājiem nebija tādu lēcienu starp augsto un zemo, ka starp Baznīcas svētajiem viņš bija vismazāk svētais un visvairāk cilvēks. Viņa daiļradei nav monolīta rakstura, tā neveido vienoto sistēmu, bet ir avots, no kura ilgi ir smēlusies kristīgā filosofija. …
