Viņai ir 23 gadi . Par viņu nekad neteiks - toreiz, kad viņai vēl bija 23... Viņai ir 23 gadi un būs mūžīgi. Viņa vairs nenovecos. Viņa ir puķe. Bet puķu mūžs ir īss. Un tās visas aiziet rudenī. “
Austru Skujiņu vilināja un aicināja pilsēta. Kopš 1923. gada dzejnieces dzīve saistīta ar Rīgu. Pilsētā it kā sākās Austras jaunā dzīve – te atplaukst viņas dzejas pasaule. Pēc tēva nāves 1924. gadā sākas izmisīga cīņa par eksistenci – darba meklējumi, mācības. Taču atgriešanās dzimtajās mājās nav iedomājama, jo ir iemīlēta pilsēta, te arī radusies dzeja. Pirmās publikācijas 1926.gadā, pirmais dzejolis „Sapņi”, pēc tam regulāri laikrakstos publicēti Austras Skujiņas dzejoļi. Viņa darbojusies arī literātu grupās „Trauksme” un „Zaļā vārna”. „Austra bija lieliska sarunu biedre ar asu domāšanu, humora izjūtu, asprātīga, atjautīga. Viņa darbojusies arī literārajās avīzēs “Trauksme” un “Zaļā vārna”. Viņas galvā it kā iebūvēta IBM mašīna ar ātrām, precīzām, trāpīgām atbildēm. “(māsas Hertas Zāmueles atmiņas).
Dzejniece Austra Skujiņa pieder pie talantīgākajiem jaunajiem progresīvajiem literātiem, kas darbojās latviešu rakstniecībā 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā. Viņas daiļrade aizsākas 10 gadu vecumā. Viņas dzejā atklāj dzīves rūgtumu, kā arī palīdz cilvēkam izprast un aizdomāties par to, kā dzīvo citi šajā, it kā civilizētajā, pasaulē. Trūkst skaidra mērķa, sāpes sagādā nelaimīgā mīlestība. Austras Skujiņas dzejnieces talants attīstījās strauji. Viņai pašai bija tuva īsta un dziļa māksla, tāpat kā tuva bija Rīga, cilvēki, draugi, kurus viņa mīlēja. Tomēr dzejniece nebija atklātas dabas, savas jūtas un domas viņa izteica vārsmās. Tās ir nenovērtējams Austras Skujiņas mantojums mums, daudzi viņas dzejoļi pārtapuši dziesmās.1932. gada naktī no 4. un 5. septembri jaunā dzejniece, nelaimīgas mīlestības dēļ, Daugavas viļņos izbeidz savu maldu un meklējumu pilno mūžu. Dzejnieces mūžs bija īss, bet spilgts, traģisks un atmiņā paliekošs kā krītoša zvaigzne.…
