Ievads
Austrumu reliģijas ir liela kultūras sastāvdaļa. Tā katra ir īpatnēja, bet reizē arī kopīga. Katra Austrumu valsts pati par sevi ir kultūras un tradīciju mantojums. Indija, Ķīna, Japāna, tās ir valstis, kas ir veidojušās gadsimtu pat gadu tūkstošu ietekmē. Tās mums vēsta par vērtībām, kas ir bijušas svarīgas mūsu senčiem un kam ir jābūt svarīgam arī mums.
Kultūra nav atdalāma bez vēstures. Reliģija ir kultūras sastāvdaļa. Tātad, reliģiju ir ietekmējusi arī vēstures attīstība. Piemēram, Japānā no Indijas ir ienākusi ticība – budisms.
Šajā referātā apskatīšu raksturīgākās reliģijas Austrumu valstīm. To rašanos, īpatnības un vērtības. Lai mēs varētu izprast šīs ticības ir tajās jāiedziļinās. Reizēm ir grūti pieņemt citādo, bet tikai atšķirības spēj veidot kultūru. Citējot filozofu Defo, : „Ķermenī iemiesojusies dvēsele līdzīgi neapstrādātam dimantam ir jāpulē, jo savādāk tā nekad nespēs iemirdzēties, un acīmredzami, ja prāts ir tas, kas atšķir mūs no dzīvniekiem, tad izglītība šo atšķirību padara vēl lielāku”. Šo citātu var attiecināt arī uz reliģijām, kas patiesībā ir izglītības, kultūras un ticības apvienojums.
Ķīnas reliģijas
Ķīniešu reliģiozitātes pazīmes
Ķīnas reliģija ir unikāla. Daļēji to nosaka fakts, ka Ķīnas reliģija ir vienīgā lielā pasaules reliģija, kas veidojās izolācijā, un to neskāra citu lielo pasaules reliģiju ietekme. Vēl arvien trūkst izsmeļoša informācija par Ķīnas reliģijas agrīnajām formām. Gandrīz nekas nav zināms par Šanas dinastijas (1766 – 1122.g.pmē) laika reliģiju Ķīnā. Tomēr reliģijai tā laika sabiedrībā bija ievērojama loma. Šanas laikmeta cilvēki dzīvoja garu un spēku pasaulē, kas tieši ietekmēja cilvēku dzīvi – viņu veiksmes un neveiksmes – un kuru apmierināšanai bija nepieciešams veikt upurēšanas. Šanas laikmeta cilvēki centās apmierināt garu vēlmes, izmantojot sarežģītu zintniecības sistēmu. Cilvēkiem bija svarīgi uzzināt garu vēlmes jebkurā dzīves jautājumā. Laikā pirms konfūcisma uzplaukuma vairāki Šanas un Džou laikmetu reliģiju elementi ieguva noteiktāku formu. Ja vispār pastāv kāda visai Ķīnas reliģiju attīstības vēsturei kopīga ideja, tad tā ir “rūpju apzināšanās”.
Rituāls
Konfūciānismā var runāt arī par rituāliem. Tika nesti upuri Konfūcijam. Visos laikos tiek lasīti ķīniešu teksti (līdzīgi kā Sv. Raksti citās reliģijās; cilvēki tiek aicināti arī pārdomāt šos tekstus). “Li” saprot kā kosmisko kārtību. Tās ir ceremonijas un rituāli, kas nodibina kārtību sabiedrībā un līdz ar to pasaulē.
Priekšstats par pēcnāves eksistenci
Senču pielūgšana Ķīnā aizsākās Džou dinastijas laikā (1122–325.g.pmē). To aizsāka Konfūcijs, kurš mācīja, ka bērniem ir jāgodā un jāciena vecāki, kamēr viņi ir dzīvi. Šī godbijības sajūta ķīniešos saglabājās arī pēc viņu senču nāves. Ķīnieši tic, ka pēc nāves aizgājušā senča dvēsele var mājot trijās vietās. Viena dvēseles daļa dodas uz debesīm, otra daļa paliek kapā, lai saņemtu tai nestos upurus, bet trešā daļa novietojas uz senču plāksnes vai svētnīcā.
…
