Ievads
Otrā pasaules kara laikā zaudējumi bija ļoti lieli gan materiālā, gan upuru ziņā. Daudzas kultūras vērtības tika izpostītas, pilsētas un rūpnīcas sagrautas. Pēc šī visa kara uzvarētājvalstis nosolījās vairs nekarot, taču tūlīt pēc kara beigām sākās divu pretējo politisko, saimniecisko un ideoloģisko pušu strīds par noteicošo vietu un varu pasaulē. Strīds starp Austrumiem un Rietumiem, strīds starp PSRS un ASV. Vēsturē šis konflikts iegājis ar nosaukumu Aukstais karš.
Aukstais karš ir stāvoklis starp valstīm, kad nenotiek reāla karadarbība, bet cīņa notiek ar ekonomiskām, politiskām darbībām, spiegošanu, kā arī lokālos karos atbalstot cīņu pret pretinieka sabiedrotajiem vai satelītvalstīm. Šo periodu raksturo asa abu lielvalstu politiskā, ekonomiskā, zinātniskā un bruņošanās sāncensība.
Komunisms pret kapitālismu – nākamā kara cēlonis
Lai gan uzvarētājvalstis deklarēja mērķi nepieļaut jauna kara izcelšanos, tas tomēr bija neizbēgams. Eiropa tika sašķelta. PSRS pakļāva Austrumeiropu, liedzot tai demokrātisku attīstību un uzspiežot tai padomju sistēmai līdzīgus režīmus. ASV sadarbojās ar Rietumeiropas valstīm, lai saglabātu demokrātiskās vērtības un brīvā tirgus ekonomiku. Abas lielvaras tiecās pēc iespējas vairāk sev piesaistīt sabiedrotās jeb satelītvalstis ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē.
Attiecību pasliktināšanos izraisīja Maskava ar tās darbību Austrumeiropā. ASV nevēlējās, lai Padomju Savienības komunistiskais režīms iesakņotos ne tikai Austrumeiropā, bet arī Rietumeiropā. Turpretī PSRS baidījās no ASV saimnieciskā pārspēka. ASV vēlējās savaldīt komunismu un no karā gūtās uzvaras gūt labumus, stabilizēt pasaules tirgu.
Jau 1946. gada sākumā PSRS līderis Josifs Staļins izteicās par jauna kara nepieciešamību un neizbēgamību. Drīz pēc tam kādā no savām runām Fultonā (ASV), toreizējais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils paziņoja par dzelzs priekškara nolaišanos starp Austrumeiropu un Rietumeiropu. Lai gan Lielā trijnieka sarunās par pēckara stāvokli Eiropā kļuva skaidrs, ka PSRS ietekme Centrālajā un Austrumeiropā būs ievērojama, nedz Frenklins Delano Rūzvelts, nedz Vinstons Čērčils nevarēja, vai nevēlējās iedomāties, ka Staļina plānos bija milzīga kontrole pār Padomju armijas ieņemtajām teritorijām.
…
