Katrai lietai, kuru var iegādāties mākslas salonā, suvenīru veikalā, gadatirgū, grāmatnīcā, mūzikas ierakstu, gatavo apģērbu vai augsto tehnoloģiju veikalā, ir autors, pat precei supermārketā. Iesaiņojums, reklāma, nosaukums – tam visam ir autors – persona, kuras radošo, intelektuālo un māksliniecisko spēju rezultātā radīts šis konkrētais darbs. Šis darbs ir autortiesību objekts un ar to parasti saprot jaunrades rezultātu. Tāpat arī dažu valstu likumdošanā īpaši ir norādīts, ka autortiesību aizsargājamais darbs ir personīgas jaunrades rezultāts, un no aizsargājamo darbu vidus jāizslēdz tie darbi, kuri radušies nejaušības, dabas procesu vai arī mašīnu darbības rezultātā.
Autortiesību attīstība pamatā ir saistīta ar darbu pavairošanas iespēju rašanos. Jau 8.gs. Ķīnā radās iespiedtehnika, bet iespieddarbi pamatā tika izmantoti birokrātiskām vajadzībām. Eiropā iespiedtehnika attīstījās, sākot ar 15.gs., un tas deva pirmo nozīmīgo impulsu autortiesību attīstībai literatūras jomā un arī pašas literatūras straujam uzplaukumam.
Tēlotājmākslas darbu izcelsme ir daudz senāka salīdzinājumā ar literārajiem sacerējumiem, bet būtisku ietekmi uz autortiesībām nav atstājusi. Senajā Romā gan māksla bija ļoti augstā līmenī, bet attieksme pret darbu autoriem bija neapskaužama, jo jau gatavos darbus varēja pārveidot, pielabot un kādu daļu arī nomainīt, īpaši nerēķinoties ar īstā un patiesā autora tiesībām.
Laika gaitā katru dienu rodas arvien jauni autoru darbi un jaunas autoru darbu izmatošanas iespējas. Izdevniecības, televīzija, radio, kabeļoperatori, teātri, kino, restorāni, kafejnīcas, klubi – tie visi ir autoru darbu lietotāji, bet ne visi maksā autoratlīdzību; līdz brīdim, kad lieta nonāk jau tiesā. …
