Latvija tā pat kā jebkura cita valsts vēlas uzlabot gan savu ekonomisko, gan finansiālo stāvokli. Viena no iespējām ir preču eksportēšana uz citu valstu tirgiem. Āzijas tirgus ir savādāks kā vairums citu tirgu uz kuriem mēs eksportējam preces, savādāks gan ar kultūru, gan tradīcijām.
Darba mērķis ir apskatīt Āzijas lielākos tirgus un iespējas tajos piedāvāt Latvijas preci. Darba gaitā apskatīju ko jau Latvijas uzņēmumi eksportē uz Āzijas tirgiem, kā arī to kāda ir ekonomiskā situācija lielākajos Āzijas tirgos, vai ir kāda iespēja vēl kaut ko viņiem piedāvāt no mūsu ražojumiem.
Lai noskaidrotu un izpētītu kādas tad ir mūsu iespējas, es lasīju avīzēs par Āzijas valstu ekonomisko stāvokli un attīstību, skatījos kādas preces no Latvijas jau eksportē uz Āzijas valstīm un arī apskatīju mazliet teoriju, lai labāk saprastu kā notiek pats eksporta process.
Darbā izmantoju periodikas izdevumu rakstus, speciālo literatūru (Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību) un teorijas pamatu grāmatu.
1.1. Preču eksporta un importa apjoma noteikšana
Preču eksports un imports ir viena procesa divas puses. Pārvadājot kravu ar autotransportu pāri robežai, vienas valsts muita fiksē preču eksportu, bet pēc 100 – 200 metriem otras puses valsts muita – preču importu. Pastāv kaimiņvalstis, kur muitnieki strādā vienā telpā un nodod dokumentus tieši viens otram, kas izslēdz darbību ar diviem dokumentiem: vienu importam, otru – eksportam.
Situācija ir sarežģītāka, ja prece tiek pārvadāta ar jūras transportu. Rodas liels laika patēriņš, lai preci nogādātu pircēja ostā. Veidojas galvenā transporta un apdrošināšanas izmaksas. Precei nosūtītāja ostā ir viena cena, bet saņēmēja ostā jau cita, lielāka cena.
Pēdējos gados pasaules praksē pieņemts, ka preču ārējās tirdzniecības statistikā eksportēto preču cenu nosaka FOB1 izteiksmē, bet importēto – CIF2 izteiksmē.
Vienā un tajā pašā laikā pastāv arī līgumcena3, ko maksā pircējs un saņem pārdevējs. Lai mazinātu muitas nodokļu summu, reizēm līgumcenu nosaka zemāku un par starpību norēķinās atsevišķi. Bet muita patur tiesības aprēķināt preces muitas vērtību, no kā tālāk aprēķina muitas nodokli. Tāpēc vienai un tai pašai precei var būt vairākas cenas: līgumcena, muitas vērtība eksporta ostā, muitas vērtība importa ostā, preces vērtība FOB un CIF cenās.
No valsts statistikas viedokļa pastāv divas aprēķina metodes: vispārējā un speciālā.
Vispārējā metode uzskaita visu apjomu, kas ienācis muitas teritorijā no ārvalstīm, bet eksportā visu, kas caur muitu aizsūtīts uz ārvalstīm.
Speciālā metode uzskaita importā to preču apjomu, kas ievests no ārvalstīm un tālāk novirzīts valsts tautsaimniecības vajadzībām. Prece pie pircēja var nonākt gan pa tiešo no kuģa, gan arī no muitas noliktavām, kur tā ir kādu laiku uzglabāta. …
