Jāatzīmē, ka dažkārt nav viegli novilkt robežu starp balto biznesu un pelēko sektoru vai starp pelēko sektoru un melno biznesu. Piemēram, ir situācijas; kurās daudz izdevīgāk ir darboties baltajā biznesā nekā pelēkajā. Ja precei ir augsts eksportpotenciāls, izdevīgāk darboties baltajā biznesā. Savukārt, ja ir lieli darbaspēka izdevumi, lieli nodokļi, pastāv liels vilinājums darboties pelēkajā sektorā. Mūsdienu ekonomisti faktiski detalizēti var izpētīt tikai balto biznesu, jo ta regulāri sniedz patiesas atskaites un raksts ziņojumus statistikas komitejai par savu ekonomisko darbību. Savukārt pārējie trīs biznesa sektori ir ārpus ekonomisko pētījumu sfēras, jo ir ļoti sarežģiti iegūt objektīvu informāciju par tiem.
Lai arī pelēkās ekonomikas fenomens ir rodams visās pasaules zemēs, tāpat kā korupcija, tostarp arī attīstītākajās paraugvalstīs, Latvijā, kā izrādās, ar to protam sadzīvot īpaši labi, pat draudzīgi. Īr izrausījusies diskusija par to, cik liels ir pelēkās ekonomikas īpatsvars valstī. Bet procenti jau nav galvenais. Svarīgāka ir tendence – vai ēnu jeb pelēkā ekonomika iet mazumā vai pieaug. Latvijā tās lielums ir mainīgs, tomēr izteiktas tendences samazināties nav. Kāpēc? Tā ir izdevīga lielai daļai mūsu pārejas ekonomikas sabiedrībai. Vieniem pelēkā ekonomika ir bizness, dzīvības vai nāves jautājums, citiem – papildu iztika, vēl kādiem – vienkārši bez kvīts iedots čiriks elektriķim vai kaimiņienei par bērna pieskatīšanu. Ēnu ekonomikai ir vide, priekšnoteikumi, bet cīnītāju rindas pret to ir plānas un līdzekļi vāji. Galvenais – griba vēl nav izstrādājusies pietiekami cieta, lai ēnu jeb, kā citi saka, pelēkā ekonomika savus zirnekļtīklus austu mazākā diametrā.
Galvenais darba uzdevums un mērķis – izskātīt pelēkās ekonomikas razšanas iemeslus, baltas un pelēkās ekonomikas savstarpēju iedarbību, izcelt galvenās problemas un to risinājumus.
