Ievads
Pludmale ir jūras krasta joslas neatņemama, būtiska sastāvdaļa, parasti pirmā zemā sauszemes josla gar ūdenslīniju, kas epizodiski spēcīgu jūras vēju (vētru) laikā daļēji vai pilnīgi pārklājas ar uzplūstošām viļņu dzītām jūras ūdens masām.
Jūras krasta josla (piekraste) ietver divas atšķirīgas daļas: sauszemes joslu jeb piejūru un jūras seklūdens joslu jeb jūrmalu, kas sniedzas vidēji līdz 6–10 metru dziļumam. Piejūras josla vietām Latvijā var sasniegt vairākus desmitus kilometru. Turpretim tagadējā jūras krasta josla, kur notiek aktīva jūras vēju, straumju un viļņu darbība, parasti ir tikai dažus simtus metru plata.
Tagadējā jūras krasta joslā dienu no dienas, gadu no gada norisinās dabiskie ģeoloģiskie procesi. Vietumis jūra regulāri noskalo pamatkrastu un uzvirzās sauszemei, citur - krasts maz mainīgs, bet vēl citur tas pakāpeniski pieaug uz jūras rēķina. Pastāv nepārtraukta mijiedarbība starp pludmali un jūras seklūdens joslu, kur galvenie darbojošies spēki ir vējš un tā izraisītie viļņi un dažādas straumes. Tie pārvieto smiltis, granti un oļus pa jūras dibenu gar krastu, kā arī uz krastu vai no krasta jūrā. Uz pludmali, priekškāpām vai stāvkrastu iedarbojas viļņi un vējš, augstajos jūras stāvkrastos notiek arī nogāžu procesi (grunts noslīdējumi, nogruvumi, nobiršana u. c.). Vētru laikā, viļņu un nogāžu procesiem aktivizējoties, notiek stāvkrastu atkāpšanās. Uz visiem laikiem tiek zaudētas mežu un pļavu platības, ceļi un ēkas. Jūrā (pludmalē) no stāvkrasta nogruvušo vai nobirušo materiālu viļņi sašķiro: rupjais materiāls (oļi, laukakmeņi) paliek pludmalē, smiltis un grants tiek ieskalota jūrā un paliek seklūdens joslā vai ceļo gar krastu, bet māla un putekļu daļiņas duļķainā veidā tiek ienestas tālāk jūrā un mierīgā laikā nogulsnējas lielajos jūras dziļumos.
1. Baltijas jūras piekraste
1.1. Baltijas jūras vēsture
Novietojums pie Baltijas jūras ietekmējis Latvijas vēsturi un noteiks arī tās attīstību nākotnē.
• 5.gs.p.m.ē. – pirmās rakstiskās ziņas par Baltijas jūru, kad sengrieķu filozofs Hērodots rakstīja par jūru ziemeļos, kuras krastos var atrast dzintaru.
• 4.gs.p.m.ē. – grieķu ģeogrāfs Masilijas Pītejs nosauca to par Dzintarjūru.
• 2.gs.p.m.ē. – grieķu astronoms un matemātiķis Ptolemajs min Vendu jūru ( pēc ciltīm, kas dzīvo pie jūras ).
• 7.-10.gs. – Vikingu sirojumi.
• Senie slāvu hronisti jūru sauc par Varjagu jūru.
• 1070.g. – Ziemeļvācu hronikās nosaukums Mare Balticum.
• Skandināvu rakstos – Ostsee ( Austrumu jūra ).
• 1370.g. - Hanzas savienības laikos – Hanzas jūra ( ezers ).
• Pirmās jūras ceļu kartes par Zviedrijas piekrasti un Ālandu salām datētas ar 1270. gadu.
• Nepilnīgas kartes visai jūrai izveidotas 14.gs.
• 1594.g. – holandiešu kartogrāfs Merkators izdod precīzu Baltijas jūras karti.
• 1714.g. – pēc Krievijas cara Pētera I norādījumiem tiek izdots Baltijas jūras karšu krājums.
…
