Ievads
Latvijas daba ir bagāta un skaista. Kaut arī mūsu valsts zemes dzīles neslēpj pasaulē nozīmīgas dabas bagātības, Latvijas zeme vienmēr ir spējusi savus iedzīvotājus nodrošināt ar nepieciešamo, lai izdzīvotu, neraugoties uz svešzemju postošajiem iebrukumiem un citām nelaimēm.
Pilsētu rašanās un iedzīvotāju skaita pieaugums tajās, nepārdomātā un nelīdzsvarotā saimnieciskā darbība, kas ari koncentrējas galvenokārt pilsētās, veicina cilvēku attieksmi un izturēšanos pret vidi, pārāk bieži pat nesaudzīgu.
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Latvijā jau ir kodificēti tiesību normatīvie akti, pēc kuriem bija jāvadās civiltiesiskajos darījumos, ja darījuma priekšmets ir dabas resursi (Civillikums). Tika paredzēta arī kriminālatbildība par dabas aizsardzības noteikumu pārkāpumiem. Latvijas likumdošana par dabas vides aizsardzības noteikumu pārkāpšanu ir attīstījusies tālāk, ka šodien tā paredz visus juridiskos atbildības veidus – gan disciplināro, administratīvo un civiltiesisko, gan kriminālatbildību.1
Ūdens pieder pie atjaunojamiem dabas resursiem, kas ir neatņemama dzīves sastāvdaļa ikvienam no mums. Šī avota piesārņošana, var radīt postošas sekas ne vien ekositēmai Latvijā, it sevišķi piekrastes teritorijām un tās iedzīvotājiem, bet arī pārējāi pasaulē. Lielā mērā ekosistēmas ir saistītas un vislielāko kaitējumu var radīt Baltijas jūras piesārņojums, jo tā ir savienota ar citām jūrām un okeāniem, kuras straumes piesārņojumu var iznēsāt pa visu pasauli.
Tāpēc es uzskatu, šī tēma ir vēl jo vairāk svarīga ne tikai valsts mērogā, bet katrai personai ir jāatbild par to, kā varētu izvairīties no piesārņojumu veikšanas.
…
