Baroka dzīves teatralizācija Itālijā

Baroks ( it. barocco ) tulkojumā nozīmē „samākslots”, „neparasts”. Jēdziens ir visai nosacīts, jo sākumā baroka stila parādību pētniekiem tas likās kaut kas dīvains, pārblīvēts. Tikai 19. gadsimta 80. gados tika definētas mākslas galvenās stilistiskās iezīmes. ( Gombrich, 1995, 387. lpp. )
Baroks radās Itālijā pēc renesanses un manierisma un absolūtisma ziedu laikā uzplauka daudzās Eiropas valstīs: Spānijā, Flandrijā, Francijā, Vācijā; vēlāk arī Latīņamerikas zemēs. Baroka attīstību ietekmēja sarežģītās absolūtisma laikmeta sabiedriskās attiecības – feodālisma un kapitālisma cīņa politikā, ekonomikā un kultūrā, nacionālo valstu rašanās utt. – tas viss uzspieda baroka mākslai pretrunības zīmogu. Absolūtisms baroka mākslu izmantoja sevis slavināšanai.
17. gadsimtā ļoti attīstījās kultūra un māksla. Līdz šim nekur Eiropā nebija novērota tik strauja to virzība un dažādība. Ātri mainījās tās progress, taču kopumā skatoties laikmeta seju noteica tāda stilistiskā sistēma kā baroks. Baroka ceļš veidojās no tās sarežģītības, haotiskās un es pat teiktu dinamiskās dabas un cilvēka. Mēdz uzskatīt, ka baroku veicināja kontrreformācija – ne velti baroks ir dzimis Itālijā.
Pamatu lietot jaunu terminu laikmeta raksturošanai dod arī tas, ka baroks kā stils tieši vai netieši ir ietekmējis visus mākslas veidus.
Baroks tiecas pārsteigt un apžilbināt. Šo stilu raksturo svinīgums, iztēles brīvība, ornamentālā pārbagātība. Šodienas cilvēkam nav viegli izprast dažu kritiķu vērtējumiem par šo stilu.
Šajā darbā pievērsīšu uzmanību tādiem mākslas un kultūras jēdzieniem kā mode, arhitektūra, glezniecība, mūzika un pat erotika.…