Teātris bija svarīga baroka laika izpausme. Modē bija pasaules pielīdzināšana skatuvei. Ne velti 17.gs. sauc par pasaules teātra gadsimtu. Uzkrītošais apģērbs, papēži gan vīriešiem, gan sievietēm, vidukļa akcentēšana, garās zeķes, žesti ar vēdekli, graciozas roku kustības, koķetēšanas un flirts – viss bija sastāvdaļas dzīves teātrim. Starp citu, tiem laikiem vecmodīga bija uzticība laulātajam. Laulības droši varēja pārkāpt, vienojoties ar citu pāri. Sievietes, kurām nebija mīļākā, tika uzskatītas par nepievilcīgām, bet vīrieši bez mīļākās tika vērtēti kā impotenti vai sabojāti. Modē bija arī dēkaini kavalieri, kuri saviesīgos pasākumos nekautrējās pavedināt dāmas, izteikt pārspīlētus komplimentus, un visādi citādi tēlot Don Žuānus.
Baroks bija aristokrātu izpausmes laikmets. Tieši aristokrāti varēja dižoties ar savām bagātībām, izrādot tās gan uz sevis, gan savos mājokļos. Ārējais skaistums, uzvedība un elegance stāvēja pāri visam. Cilvēki bija lepni par savu mākslīgi radīto tēlu, neīsto nopūderēto seju, kurai uzkrauta parūka, kura bija trīs reizes lielāka par pašu galvu. Tā laika uzskati, manuprāt, krasi atšķīrās no tagadējiem uzskatiem. Ja karaļvalsts mūsdienās tā izšķiestu materiālus, būvējot milzīgus dārzus un pilis ar pārsimts istabām, sabiedrība to uztvertu noraidoši un nosodītu par tādu rīcību, nevis dotos uz turieni izklaidēs. Baroka laikā šķiet, aristokrātiem pieejams bija viss, bez jebkādiem ierobežojumiem, un viņi to veiksmīgi izmantoja. Arī cilvēku muļķībai nebija robežu, piemēram, uzskats, ka pirtis un normāla higiēna ir kaitīga veselībai. Es priecājos, ka dzīvoju mūsdienās, jo, man šķiet, ir jābūt lielai pacietībai, lai uzvilku mugurā ko tādu, ko nēsāja sievietes tajos laikos. Tas noteikti aizņēma vismaz divas stundas no rīta, un divas vakarā. No malas šķiet skaisti, bet viņām tās noteikti bija mocības, to visu nest uz sevis ar paceltu galvu un izslietu muguru, jo, slikti izskatīties taču nedrīkstēja, un bija jāseko modei.
…
