Baroks ir mākslas stils, kas radās Itālijā pēc renesanses stila 16. gs. otrajā pusē, 17. gs. izplatījās citās zemēs un beidzās, iepriekš pārejot rokoko stila izsmalcinājumā 18. gs. 16.gs Romas arhitekti vēlējās lauzt klasiskās vienkāršības un līdzsvara normas un būvēt interesantākas, dramatiskākas ēkas. Tādēļ viņi savas celtnes papildināja ar kupoliem, skulpturālām grupām, krāšņiem rotājumiem un akmens kalumiem. Tā galvenās iezīmes: formu plastiskums un dekoratīva greznība, krāšņums un ārējais spožums, kas savijas ar trauksmainu emocionalitāti, tāpat arī formu brīvība, kustība un monumentalitāte.
Baroku uzskata gan par baznīcas kungu, gan laicīgo valdnieku stilu, jo tas visspilgtāk izpaudās baznīcu un piļu arhitektūrā. Pilīs tika uzsvērts to reprezentatīvais raksturs: vērienīgas, krāšņas fasādes un ēku sānspārnu ietvertie goda laukumi. Interjerā dominēja plašas parādes kāpnes, zāļu anfilādes (telpas, kas savā starpā savienotas ar durvīm, un atrodas taisnā rindā citas aiz citām) un galerijas. Visi telpu apjomi bija pārpildīti ar dekoru, griezumiem, marmoru, nebeidzamām spoguļu rindām, gobelēniem un dekoratīvi alegoriskām ainām freskās un griestu gleznojumos.
Baroka nosaukums, iespējams, cēlies 18. gs. ironiskā salīdzinājumā ar nevienādi apaļām pērlēm, portugāliešu barocco, pretstatā vienkāršam, harmoniskam, klasiskam. 1925. g. Pazaureks uzstādīja hipotēzi, ka baroks ir sakropļotas ''parūkas'' nosaukums. Itāliešu arhitekts Vazari (1511 - 74), kas dzīvoja ap baroka izcelšanās laiku, lieto šī jaunā stila apzīmējumam capriccioso (patvaļīgs), bizzarro (brīnumains, dīvains), stravagante (ārkārtīgs), bet visbiežāk nuovo (jauns), vārdus. Vēlāk nosaukumu pieņēma par noteikta stila apzīmējumu.…
