Ja īsumā jāraksturo 17. gadsimts, tad jāteic, ka šajā periodā valdīja absolūtisms, dažas valstis pārdzīvoja ekonomisko krīzi. Pāris valstīs pie teikšanas bija protestanti (Anglijā, Holandē, Šveicē, Dānijā), dažās valstīs valdīja katoļticība (Francijā, Polijā). Tomēr šinīs valstīs kopīgs bija baroks.
Absolūtisma stils. Vēsturiskais stils, kas ir vērojams arhitektūrā, tēlotājmākslā. Pazīmes: izpaužas vēlme padarīt mākslu par valsts greznu fasādi, kas kalpo absolūtisma ideju cildināšanai. Spilgtāk izpaužas arhitektūrā. Valda vēlme izcelt greznību, bagātību. Mākslinieks centās savā darbā parādīt savu dvēseles stāvokli, savu pasaules izjūtu. Tas izpaužas visos žanros. Barokā cilvēks ir viena no sabiedrības daļiņām, tas nav centrs. Cilvēks pārdzīvo tāpat kā visa daba un sabiedrība. Baroka cilvēku atveidojumā ir psiholoģisko pārdzīvojumu moments. Ļoti raksturīgs teatrālisms, tiek izmantoti dažādi efekti, lai pastiprinātu dramatisma sajūtu. Visa it kā ir par daudz. Baroka laikmeta raksturu nosaka līdz šim neredzēts zinātnes un filozofijas uzplaukums. 17. gs. Rietumeiropā radās labvēlīgi apstākļi, lai augtu laicīgās inteliģences slānis – skolotāji, ārsti, advokāti, inženieri, zinātnieki, mākslinieki, rakstnieki. Pakāpeniski laicīgā inteliģence sāka pārvērsties par visumā progresīvu, patstāvīgu sabiedrības slāni. 17. gs. personība, atšķirībā no renesanses perioda, kļūst pretrunīga. Kopumā laikmeta mākslas seju noteica divas stilistiskas sistēmas – baroks un klasicisms.
