Par tautastērpu tiek saukts sievas vai meitas gada tērps, ko valkāja 17. – 19. gs.
Latviešu apģērba izveidošanās sākumi meklējami mūsu ēras pirmajos gadsimtos, kad katrai senlatviešu cilšu grupai – kuršiem, latgaļiem, zemgaļiemun sēļiem bija savi atšķirīgi darba rīki, parašas, rotaslietas un arī apģērbs. Par šo senāko vēstures posmu samērā skopas ziņas sniedz arheoloģiskie izrakumi. Jau 7. – 13. gs. sievietes valkāja baltus linu kreklus, garus vilnas vai pusvilnas auduma brunčus, uz pleciem sedza villaines, galvā lika metāla vainagus vai linu galvasautus. Vīrieši virs linu krekla ģērba ar jostu sajoztus vilnas svārkus, pusvilnas vai vilnas bikses. Kājas apāva ar autiem un ādas vai lūka apaviem. Apģērbu darināja sievietes.
Bārtas tautastērpi valkāti Bārtas un daļēji arī Dunikas pagastā. Salīdzinājumā ar Rucavas un Nīcas tērpiem Bārtas tautastērpi ir vienveidīgāki, mazāk variēti. Tas varētu būt tāpēc, ka Bārtā agrāk nekā Nīcā un Rucavā pārstāja nēsāt tautastērpu ikdienā un pārgāja uz pilsētas tipa apģērbu. Tērpu krāsas ir mierīgākas un tumšākas nekā kaimiņu pagstu tērpiem. Daudz izmantota melnā krāsa. Bārtinieki paši sevi raksturo šajā tautasdziesmā :
Bārtas ciemīns maģš ciemīns,
Bet raženi turējās:
Visas maģas meitenītes
Staigā zīļu vainagos.…