No vēstures zināms, ka 1922. gadā starp Latvijas Republiku un Svēto Krēslu tika parakstīts Konkordāts, kas pašlaik, ņemot vērā nacionālajā un starptautiskajā līmenī notikušās pārmaiņas, ir aizstāts ar jaunu starptautisku līgumu. Mūsu valstī Konkordāta izstrādes darba grupa tika izveidota 1996. gadā. Pēc toreizējā premjera Andra Šķēles rīkojuma faktiski nodibināja divas darba grupas - viena strādāja pie līguma ar Konkordātu jeb, precīzāk, ar Svēto Krēslu, otras grupas uzdevums bija izstrādāt līgumus ar tā dēvētajām tradicionālajām baznīcām. Pirmā grupa savu darbu sekmīgi pabeidza, taču otrā to nevarēja izdarīt, jo tas prasīja ārvalstu ekspertu dziļu analīzi. Par šiem un vēl citiem jautājumiem esmu sarakstījis divas monogrammas "Valsts un Baznīca" un "Baznīcu tiesības".
Svinīgā ceremonija Tieslietu ministrijā, kad 2000. gada 8. novembrī tieslietu ministre Ingrīda Labucka Latvijas Republikas vārdā un apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs Ervins Jozefs Enders Svētā Krēsla vārdā parakstīja līgumu. Taču tikai gandrīz pēc diviem gadiem, Saeimai pieņemot minēto likumu, tas stājies spēkā.
Pēc līguma parakstīšanas valdībā un arī sabiedrībā radās jautājumi, ko darīt ar pārējām konfesijām, jo nevarēja izstrādāt tādu vispārēju līgumu, kas būtu pieņemams visām konfesijām. Pētot ārvalstu pieredzi šajā jomā, radās secinājums, ka katrai baznīcai tomēr būtu nepieciešams savs līgums ar valsti. Turklāt sākās diskusijas, vai tikai līgums ar Svēto Krēslu nesaasinās situāciju starp pārējām baznīcām, vai tās nenostādīs nevienlīdzīgā stāvoklī ar citām. Beidzot tomēr valdība nolēma šo līgumu atbalstīt un iesniedza Saeimā arī grozījumus Reliģisko organizāciju likumā, iesakot, ka pārējām konfesijām varētu būt līgumi ar valsti, kas pēc tam pārtaptu likumā. Un Saeima tieši pirms 8. Saeimas vēlēšanām pieņēma šos divus likumus, tiesa, ar nelielām korekcijām. Piemēram, deputāti, apspriežot šo jautājumu, uzskatīja, ka līgumi ar Latvijas Republikas likums „Par reliģiskajām organizācijām”. Latvijas Republikas Augstākās Padomes Ziņotājs, 1990, 4.oktobris, 1923.lpp.
baznīcām nav nepieciešami, svītroja no darba kārtības, bet ierakstīja normu, ka var būt šie speciālie likumi. Respektīvi, Reliģisko organizāciju likuma 5. pantu papildināja ar septīto daļu šādā redakcijā: "(7) Valsts un reliģisko savienību (baznīcu) attiecības var regulēt speciāli likumi." …
