Tautas kultūra atspoguļojas visās tās sabiedrības un personības gara izpausmes sfērās. Ir sastopams gan pavisam primitīvs, gan arī augsts kultūras attīstības līmenis. Lai to paaugstinātu, sociālajā sfērā ļoti nozīmīga ir kultūrvēsturisko tradīciju atdzīvināšana, jo cilvēce eksistē kultūrā.
Kultūras jēdziens ietver sevī cilvēka attieksmi, tā pat arī iepriekšējo paaudžu nodoto uzvedības paraugu, ticējumu, prasmju, tikumu un tradīciju kopumu. Tas arī veido kultūras garīgo jeb nemateriālo daļu.
Viena no svarīgākajām cilvēces kultūras sastāvdaļām ir kapu kultūras. Tā laika gaitā mainījusies, dažkārt pat panīkusi. Bet arī kultūras trūkums ir sava veida kultūras atspoguļojums. Tam pamatā ir attiecīgās sabiedrības pasaules uzskati un filozofiskais skatījums uz mūža un aiz mūža pasauli. Tur kapsēta ir kā saskarsmes vieta materiālajam un garīgajam, kur savijušās reliģiskās un pagāniskās tradīcijas. Attieksmi veido gan tautas mentalitāte, gan reliģiskie uzskati, stāvoklis vai citas ārējas ietekmes un katra individualitāte.
Zinātniekiem pētot senkapus, atrasti sadzīves priekšmeti, rotas, ieroči un pārtikas produkti. Tas viss tika dots līdzi mirušajiem apbedījumā, lai viņi tos varētu izmantot arī viņā saulē, kur mirušā dzīve esot kā turpinājums zemes dzīvei un kur viņi varēšot nodarboties ar sev ierastām lietām. Daudziem priekšmetiem, kas tika likti kapā pie mirušā, tika piešķirts īpaši sakrāls statuss.
„Tradicionāli tautas pasaules uztverē ar sirpi vai izkapti nāk Nāve, bet sirpis vai izkapts ir ražas novākšanas kā cerības uz atdzimšanu simboli. Asi priekšmeti simbolizē gala- sākuma un sākuma- beigu ambivalenci.”
„Cirvja un naža simbolika dziļi mitoloģiskā līmenī ir noteikta kā ieroču kategorijai piederīga, un var secināt, ka semantiskā līmenī tie spēlē sakralizētu mediatoru lomu. Ierocis tika uztverts kā visātrākais līdzeklis, lai nonāktu tai saulē, kur risinājās slēpta jaunās dzīves attīstības, jaunas dzīvības noslēpumainā rašanās.” (Valodina- ,,Baltu un slāvu kultūrkontakti”)ю…
