Vispārīgs apskats
Vecākais priekšstatu slānis latviešu tautas ticējumos par "viņu sauli" un dzīvi pēc nāves paredz mirušā tuvus sakarus ar tuviniekiem "velēnīšu kalniņā", dzimtas kapos, kas ir viņa "mūža māja", "mūža nams", "guļu vieta". Latviešu uzskati par dzīvību un nāvi gan paredz mirēja aiziešanu no šīs dzīves, bet "aizgājējs", "nelaiķis" nav ar to no dzīvo sabiedrības izslēgts un joprojām paliek savas dzimtas loceklis, kas neredzamā vai pārveidotā izskatā ir līdzi palicēju priekos, ir pie tiem arī citādi.. tas saistīts ar seno apbedīšanu vai nu mājas tuvumā, tieši pašā mājā, senos laikos pie pavarda. Izskaņas sastopamas dažādās tautās - arī latviešu tautas dziesmā, ko vēl dzied Zemgalē: "Es vīriņš biju, Es smagi gāju, Es smagi gāju Un apdomāju: Kur jūs man' raksiet, Kad es nomiršu? Taisiet man kapu No liepu dēļiem, Sniegbaltām segām, Linpaladziņu; Rociet man' krogū, Zem lielā galda, Lai varu redzēt, Ko draugi dara, Vai kārtis spēlē, Vai zirgiem mijas?" par gulēšanu smilšu kalniņā ir daudz tautas dziesmu. Bet nākošajā posmā veidojas jau uzskati par veļu valsti kopkapos ar Veļu māti un Zemes māti, kas tur uzņem aizgājēju. Atslēdziņa ir Veļu mātei, kuŗa līdz ar veļu bērniem sagaida atnācēju. Ticējumi min, ka, mirušo uz kapiem vedot, zirgi smagi velk, jo veļi viņu sagaida ar veseliem bariem jau ārpus kapiem, sēžoties ratos ap šķirstu, arī pieķeroties ilksīm. Vēl jaunākos laikos ņēmuši uz kapiem līdz maizi un degvīnu, dzērienu tukšojuši pie kapsētas vārtiem, traukus sasituši, bet maizi devuši nabagiem vai pavadītājiem. "Viņas saules" noslēpumu veci ļaudis risinājuši lielā mierā, jo miršana un nāve ir tikai pārejas moments turpmākajai dzīve: "Šī saulīte brītiņam, Viņa saule mūžiņam". Jau laikus rūpējas par savu "mūža namu", zārku, ko jau ilgi tur gatavu, par bēru tērpu, kārto sava nama uzturēšanai.
Agrāko dzimtas vai tuvāko kaimiņu "kapiņu" vietā nākušo veļu valsti, uzskatot to par visu mirušo koptelpu, tikai vēlāk pārceļ debesīs vai zemzemē. Bet abās vietās iekārta paliek pēc zemes dzīves parauga. Debesīs nomirējs tēvs pūš āža ragu, ganot Dieva kumeliņus: "Māte kaŗa vilnainītes Zeltābeļu zariņos", vai sēž Dieva namiņā aiz galda rakstīdama, t.i., rakstus darinādama. Zirņi ir bēŗu ēdiens. A.Švābe raksta, ka debesu sēta ir veidojusies līdzīgi bagāta zemnieka sētai, tāpat kā Dieviņš ir līdzīgs lielas lauku sētas saimniekam: viņam pieder sava sēta un novads, kur viņš līž līdumu, ar sudraba sētuvi sēj rudzus un miežus, kopj apīņu dārzu, taisa aploku, jāj pieguļā, pilnām rokām iemauktu, seko darbiem maltuvē un rijā, pilda klētis ar labību, dara alu u.c. Nav pieminēts, kā tiek uz turieni. Tilta uz debesīm nav, pazīstams gan ir pupas motīvs: "Es pupiņu iestādīju Sava kapa maliņā, Lai kāpj mana dvēselīte Pie Dieviņa namdurvīm". Ir sens motīvs par kāpšanu debesu kalnā ar visu mūzu glabātiem, nogrieztiem nagiem. Pasakās jāj glāžu kalnā māti redzēt, debesīs iekļūst ar dūmiem, lidinās kā dūja. Ja nav kāpņu, tad vedējs uz turieni ir pats Dieviņš vai arī "dvēselīte pieķeŗas" Dieva kamanām, ar Dieviņu ielīgojot dvēselīšu namiņā. Vedēji ir arī balti balodīši. Kā divas dūjas ir pašas mirušo dvēseles, pa gaisam lidinot. Bieži vien pati dvēsele iet uz debesīm. Viņai ir baigi pie durvīm, viņa dzied un klauvē, lai ielaiž: "Celies, Dievs, aun kājiņas, Laid iekšā dvēselīti". Netikšana pie Dieviņa, tāpēc ka "Ni svētīja svētdieniņas, Ni saulītes noejot", ir kristīgās svētdienas un apkaŗotās saules noiešanas nesvētīšana. Debesu motīvā nav sevišķi izveidots duālisms ar debesīm svētajiem un elli kā soda vietu grēciniekiem. Elle, kas domāta kā sodību vieta, tautas dziesmās un pasakās viduslaiku ietekmē ienāk tikai daļēji. Debesis vēl identificējamas ar stikla kalnu. Kalnus arī ģermāņu zemēs uzskata par dvēseļu mītnēm.
Izsekojams turpretim ir motīvs par pasaules jūru ar saules ceļu pār to. Mirušo salas jūrā, virzienā uz rietumiem, kur saule noiet, ir ķeltiem, piemēram, Britanija, arī stikla sala. Ir arī veļu upes - Reina, līdzīgi mūsu Daugavai. Saule naktī aizbrien vai aizbrauc jūrā, un aizejot tā var paņemt līdzi vismaz sveicienus: "Aiznes manai māmuliņai simtu labu vakariņ' ", tā lūdz bārene, kas tecēdama sauli nepanāk. Katru dienu saule kāpj augstu kalnu, vai iet gar kalniņu, noriet aiz kalniņa jūrā. Minētie motīvi lielā mērā saista mirušo vidi ar dievu mitekļiem un iesaista arī plašus kosmiskos motīvus. Visumā tomēr visi apraksti piekļaujas zemes dzīves iekārtai un iztēlei. Arī plašā zemzeme ir zemes atspulgs, tikai grandiozāka savā plašumā, dažādībā un bagātībā. Ieeja tajā parasti ir caur visādiem čūkslājiem, ūdeņiem, caurumiem, mežu biezokņiem, bet dzīve tur visumā ir laimīga, gan arī pēc lielkungu parauga darinātajās elles valdnieku pilīs pakļauta zināmām mocībām. Dzīvie cilvēki var nonākt arī vietēji norobežotās "ellēs", kas ir pie minētajām ieejām, bet ne zemzemē. Tās apmeklē vilkači un burvji.
…
