1. Izpratne par nāvi
Latvieši miršanu pieņēma kā dabīgu norisi, neatņemamu pasaules sastāvdaļu un Dieva likumu. Miršana ir tikai pāreja no šīs saules viņā saulē, tāpēc nav no kā bīties. Dievs atbild par to cik ilgu laiku tev jāpavada šai saulē un kad tu esi gatavs doties tālāk citā saulē un pasaulē.
Dainas rāda, ka latviešu izpratnē cilvēkam ir trīs daļas: augums, kas pēc nāves irst un izirst. Augumu cilvēkam dod un atkal paņem Māra, biežāk saukta par Veļu māti, piemēram, tautasdziesmā: “Vaļā manas nama durvis, vaļā manas istabiņas: veļu māte aizvīlusi manu durvju vērājiņu.” Otrā daļa ir velis, auguma vieliskais dvīnis, kas turpina dzīvot arī pēc auguma nāves un dvēsele, kas aiziet pie Dieva, kad mirst augums.
klauvē mana dvēselīte pie Dieviņa namdurvīm.
Celies, Dieviņ, aun kājiņas, laiž iekšā dvēselīti!
Dainās redzams, ka latvieši nevairās par nāvi un miršanu runāt, atrodami daudzi prātojumi par to, kādā mūža posmā aizgājēja visvairāk pietrūkst palicējiem: vai grūtāk aiziet mazam, jaunam vai pusmūžā. “Dainas ir pilnas ar žēlumu par šķiršanos no palicējiem, bet tās arī liecina par dzīves turpinājumu veļos.” Tiek runāts arī grūtībām ar ko saskaras dvēsele un velis parejot no šīs saules viņsaulē. Dvēsele var kavēties pusceļā, pēc apbedīšanas tā pirmo nakti pārguļ kapsētā krusta galā. Arī velim jaunajā vietā ir grūti. Vārdu sakot tas ir kaut kas jauns un nepazīstams un no tādām lietām cilvēki izvairās. Ir dainas, kas apraksta tādas cilvēka darbības, kuru mērķis ir novilcināt miršanas brīdi. To var panākt dažādi, piemēram, liekot bērza kluci savā vietā, gaidot kapa puķes noziedēšanu, vai aicināt pelīti, kas lien mūža māju apraudzīt, aicināt palikt kapā par vietnieci.
es ievēlu bērza kluci savā kapa vietiņā;
kad tas klucis satrūdēja, man jāiet tai vietā.
