Bēgļi, to statuss

Mūsdienu starptautiskās tiesības pieļauj spēka pielietošanu starptautiskajās attiecībās tikai pašaizsardzības nolūkos vai ANO Drošības padomes miera un starptautiskās drošības nodrošināšanas pasākumu ietvaros1, tāpēc nebūtu pareizi sašaurināt starptautisko humanitāro tiesību jēdzienu līdz jēdzienam “bruņoto konfliktu tiesības”, kā to dara krievu juridiskā skola2.
Arī profesors Juris Bojārs grāmatā “Starptautiskās tiesības” definē humanitārās tiesības kā juridisku principu un normu sistēmu, “kas reglamentē attiecības starp karojošām valstīm, to tiesības un pienākumus, neitrālo valstu tiesības un pienākumus militāro konfliktu laikā, kā arī attiecības starp karojošām un neitrālām valstīm.
Starptautiskās humanitārās tiesības ir starptautisko tiesību nozare, kas reglamentē arī karojošo pušu kara metožu izvēli, civiliedzīvotāju un to īpašuma, kombatantu3 un nekombatantu4, kā arī slimo un ievainoto statusu militāra konflikta laikā.”5 Diemžēl šī definīcija atbilst starptautisko humanitāro tiesību sašaurinātai izpratnei un pilnīgi neatspoguļo starptautisko humanitāro tiesību būtību. Tāpēc pieņemamāks ir starptautisko humanitāro tiesību paplašinātais traktējums, ar ko saprot “paražu un konvencionālo normu kopumu, kas nodrošina cieņu pret personu un tās attīstību”, un kas ietver sevī divas apakšnozares: “kara tiesības” un “cilvēka tiesības”. Šīm apakšnozarēm ir kopīgs mērķis – cilvēka aizsardzība dažādos aspektos: a) kara seku mīkstināšana; b) cilvēka aizsardzība pret patvaļu. Līdz ar to var teikt, ka “kara tiesības” un “cilvēka tiesības” ir divas patstāvīgas tiesību sistēmas starptautisko humanitāro tiesību robežās, kuras darbojas atšķirīgos apstākļos.
Latvijā nav visaptverošu pētījumu starptautisko humanitāro tiesību jomā. Arī pasaulē šī ir visai jauna starptautisko tiesību nozare, kas veidojusies kopš 19. gadsimta beigām, un tā joprojām turpina attīstīties.…