Cilvēks lielākoties veidojas jau bērnībā. Kāds pārdzīvojums, trauma vai bailes atstāj nezūdošas pēdas cilvēka psihē. Bērnībā ļoti svarīga ir audzināšana un vecāku mīlestība. Bērnam vecāki ir pats galvenais dzīvē- tie atklāj un iepazīstina ar pasauli. Bērns mācās un atdarina vecākus- grimases, kustības, rakstura īpašības, valodas stilu un visu pārējo.
Bērnu spējas tikt galā ar kādu pārdzīvojumu ir ierobežotas. Jo viņiem trūkst dzīves pieredzes. Parasti krīzes brīdī notiek izmaiņas bērna domāšanas, atmiņas, uzmanības, uztveres procesos, uzvedībā, fiziskajā veselībā un emocionālajā pašsajūtā. Bērni ir īpaši viegli ievainojami stresa situācijās un viņiem ir nepieciešama palīdzība vai atbalsts. Ne vienmēr nepieciešamo atbalstu un palīdzību spēj dot apkārt esošie. Vislabāk var palīdzēt psihologi vai psihoterapeiti.
Pēc nāves gadījuma bērni parasti piedzīvo vainas, dusmu, baiļu, neticības, atbildības un apjukuma sajūtas. Traumatiskas nāves gadījumā viņi var zaudēt ticību sev, citiem un Dievam. Viņi var baidīties no citu zaudējumiem un nevēlēties palikt vieni. Viņiem var būt tendence uz nemieru un nenormāliem miega un ēšanas paradumiem. Viņi var būt nespējīgi koncentrēties un vēlēties izvairīties no sabiedriskām aktivitātēm. Ļoti bieži bērni vaino paši sevi, domā, ka viņi bija nelaimes cēlonis.
Viņi var regresēt uz nenobriedušām rīcībām, kā īkšķa sūkāšana un slapināšana gultā. Tās ir normālas reakcijas un varētu pāriet apmēram sešās nedēļās. …