Šodienas sociālās izmaiņas, prakse, zinātniskās atziņas prasa pārveidot pieeju pirmsskolas audzināšanai.
Ir notikušas pārmaiņas izglītībā, kā arī pirmsskolas sistēmā. Pa šo laiku ir radusies sapratne, ka bērns ir personība. Sākuma periodā bija apmulsums, kad vecā pedagoģija un idejas tika aizmestas.
Tagad bērns un pedagogs ir brīvs savā izvēlē, līdz ar to mācību process kļuvis interesantāks. Pedagogiem cēlusies pašapziņa, prasme aizstāvēt savu ideju, pārliecināt administrāciju un aizraut līdzi.
Liels prieks ir par to, ka bērni ir kļuvuši patstāvīgāki, prot izteikt savu viedokli un risināt problēmas, prot izvēlēties.
Pedagogs var izvēlēties metodes, radoši darboties, brīvi plānot. To visu paredz izglītības mācību programma. Tāpēc es izvēlējos darba tēmu par bērnu personības attīstību pirmsskolas vecumā. Pati strādāju pirmsskolas iestādē, strādājot praktiski redzu, kas ir jāmaina vai jāuzlabo darbā ar bērniem.
Cilvēks zināšanas var krāt visu mūžu, bet vērtīborientācijai- personības ieviržu sistēmai- jābūt izveidotai jau pirmsskolas vecumā. Katrs bērns var brīvi izpaust savas individuālās īpatnības.
Savā studiju darbā mēģināju pirmsskolas vecums bērnu personības attīstību aplūkot saistībā ar psiholoģiskiem pētījumiem. Iekļāvu dažādu psihologu, pedagogu atziņas, apgūta literatūra, iepazīta citu pieredze.
Katrā dzīves dienā pirmsskolas vecumā bērns paplašina priekšstatus par pasauli, cilvēkiem, sevi pašu un veido savu attieksmi, kas paradās uzvedībā un attīstās praktiskā darbībā. Tikumiskā pozīcija veidojas darbībā. Bērna tikumiska pozīcija nav iedzimta, tās attīstību nosaka dzīves apstākļi, audzināšana, pats bērns, viņa aktivitāte, un tā veidojas mijiedarbība ar sociālo vidi.
Kultūrvides, makrovides un mesovides līmenī ietekmē apgūstamo vērtību saturu. Bērns socializējas sabiedrībā, adaptējas, pašrealizējas un, balstoties uz vides vērtībām, veido savu attieksmi.…