„Pieaugušie nekad neko nesaprot, un bērni nogurst
nemitīgi tiem kaut ko paskaidrojot.”
(A. de Sent – Ekziperī)
Cik gan bieži nav dzirdēts, ka bērni – tā ir mūsu nākotne; viss, ko mēs iesēsim bērnos, uzplauks vēlāk u.tml.
Bērni ir pati neaizsargātākā dzīvā radība, kas pakļauta konkrētās valsts un tās sabiedrības ietekmei. Bērni ir jāsargā, par tiem ir jārūpējas.
Latvijā tiek pārkāptas pašās svarīgākās bērnu tiesības – tiesības saņemt mīlestību, uzaugt mīlestībā, tikai neviens par to netiek tiesāts. Stāvoklis Latvijā ir tāds, ka bērns ir pilnīgi neaizsargāts – bez nākotnes un bez bērnības. Liela nozīme Latvijā ir ģimenes ekonomiskajam stāvoklim. Vecāki ir tas faktors, kas nosaka bērnu dzīves līmeni, pašsajūtu un attīstību. Pasliktinoties materiālajam stāvoklim, krītot dzīves līmenim, pieaug to vecāku skaits, kas vairs nespēj un negrib rūpēties par savu bērnu. Visbiežāk nelabvēlīgo ģimeņu vecāki ir bezdarbnieki, kas dzīvo tikai no bērnu pabalstiem. Līdz ar to cilvēki, nespēdami apmierināt savas primārās bioloģiskās vajadzības, kļūst par alkoholiķiem un narkomāniem, paliek vardarbīgi pret saviem bērniem. Bieži vien vardarbība audzināšanā tiek izmantota arī gadījumos, kad vecākiem pietrūkst zināšanu par bērna emocijām, sajūtām, uzvedību. Vecāki neizprot bērna stāvokli, nespēj pareizi paust savu mīlestību, gādību un vēlmi palīdzēt.
Daudzi bērni ir atstāti paši par sevi. Viņiem nav vietas, kur pavadīt brīvo laiku, kur doties un tikties ar draugiem. Vecāki arī bieži vien neredz savu bērnu, jo galvenais viņiem ir darbs, kas dod iztiku. Viņi it kā cenšas bērna labā, lai tas būtu paēdis un apģērbts, bet tajā pašā laikā atstumj viņu, apspiežot bērna garīgo attīstību. Bērns sazinās ar saviem vienaudžiem bērnudārzā, skolā un citur, bet šīs attiecības nebūs veiksmīgas, ja ģimenē nebūs saskaņas, saprašanās un prieka, bet tikai problēmas – kā mēs spēsim samaksāt par dzīvokli, trūkst naudas, kur nopirkt lētāku alkoholu utt.
…
