Ar Ludmilu iepazinos Adventistu Baznīcā, kur viņa kopā ar citām nedzirdīgam sievietēm klausījās svētrunu zīmju valodas tulkojumā. Tajā laikā viņa un es vēl dzīvojam Rīgā. Dzīves apstākļu dēļ, Ludmila un vēl viena nedzirdīga sieviete mainīja savu dzīves vietu uz Jelgavu. Arī es, kad apprecējos, sāku te dzīvot. Atkal satiekamies Baznīcā, bet jau nebija tulks, kas viņiem tulkotu uz zīmju valodu svētrunas. Bija tikai daži cilvēki, kas viņiem visu pierakstīja uz burtnīcas lapām. Arī es ar laiku sāku viņiem rakstīt svētrunas.
Kādu dienu izdomāju sākt mācīt zīmju valodu. Atradu diskus un sāku skatīties un mācīties mājās, kad bija brīvs laiks. Protams, kā jebkurai valodai, arī zīmju valodai vajag daudz laika un prakses. Daudz laika man nebija, tāpēc mācījos uz vietas pie nedzirdīgajiem. Vispirms iemācīju nedzirdīgo alfabētu un sāku runāt tikai ar alfabēta burtiem. Ludmila un citas sievietes rādīja man zīmes. Vairākkārt tos atkārtojot, sāku jau viņus iegaumēt. Tā, divu gadu laikā, sāku runāt zīmju valodu. Gribu teikt, ka runāt man ir vieglāk nekā pašai saprast nedzirdīgus, jo es zinu, ko es gribu viņiem teikt, bet kad viņi man rāda zīmes, es tos redzu spoguļattēlā, tāpēc ilgi jādomā, kas tā ir par zīmi. Man mājās nav nedzirdīgi cilvēki un ikdienā man nav prakses runāt zīmju valodā. Viss nāk ar laiku un praktisko pielietojumu. Lai sāktu arī saprast nedzirdīgu cilvēku, nepieciešams mācīties pāros, lai redzētu zīmju valodu no abām pusēm. Diemžēl, es to daru tikai sestdienās, bet tapāt neliels progress ir.
Gribu teikt, ka Ludmilai ir jau 67 gadi un viņa ir ļoti jauka, izpalīdzīga un sirsnīga. Viņa piedzima ar dzirdi, bet 5 gadu vecumā pārslimoja ar kaut kādu slimību un pēc tām sāka zaudēt dzirdi. Sāka apmeklēt vājdzirdīgo skolu un pēc tās beigšanas guva galvas traumu un tad jau pavisam zaudēja dzirdi. Šobrīd viņa skaitās 2.grupas invalīds.
…
