Bērnības konfliktu ietekme uz turpmāko dzīvi

Bērna nākšana pasaulē vienmēr ir saistīta ar viņa bioloģiskām vajadzībām, instinktiem un dziņām. Līdz ar piedzimšanu bērns saskaras ar sabiedrības prasībām, noteiktajām normām, vērtībām, citiem vārdiem sakot, tiek socializēts, tādējādi nonākot konfliktā starp savām bioloģiskajām, instinktīvajām vajadzībām un socializēšanu attiecīgi sabiedrībā pieņemtajām normām. Tieši bērnība ir nozīmīgākais posms cilvēka personības veidošanā, no kuras, protams, atkarīga ir visa viņa dzīve. Tā kā cilvēka personību ļoti ietekmē audzināšana, ar kādu viņš saskaras bērnībā, sabiedrībai būtu jāzina, kādas sekas tā var atstāt uz saviem bērniem.
Par sava referāta pamatu esmu izvēlējusies psihoanalīzes Tēva Zīgmunda Freida cilvēka personības attīstības teoriju, kurā viņš runā par cilvēku “pamatkonfliktu – indivīda instinktiem pret sabiedrības vajadzībām”.1
Z.Freids ar savu psihoanalītisko metodi parādīja un palīdzēja saskatīt, kādas stipras raksturu veidojošas sajūtas ir bērnam jau kopš pirmā dzīvības gada. Daudzos rakstos viņš uzsvēris, cik svarīgi ir saprast bērna vajadzības, lai labāk varētu balstīt rakstura attīstību iespējami labā virzienā, un parādījis, kā bērna tālāko attīstību var aizkavēt kaitīgi pārdzīvojumi agrā bērnībā. Viņš atklāja, ka, ja bērna dabiskā seksualitāte un patikas meklējumi tiek aizkavēti vai nokaunināti, baudas vajadzība izpaužas dažādos aplamos veidos, kas vēlāk, kad bērns kļūst pieaudzis, var radīt psihopataloģiskus simptomus…