Bērnu literatūra

„Grūti būtu dzīvot bez pārsteigumiem un brīnumiem. Tie vajadzīgi ne vien bērnībā, bet arī visā tālākajā dzīvē. Pasakas ir brīnumu krātuves, tāpēc bērnu dienās tās mani ļoti iespaidoja un lika par daudz ko domāt”- M. Stāraste.
Jau kopš seniem laikiem pasakas ir izmantotas kā audzināšanas metode. Ar metaforas palīdzību ir iespējams rotaļīgi, bez piespiešanas vai moralizēšanas, nodot bērnam zināšanas par dzīvi, par cilvēku attiecībām, par dažādām iespējām, kā šo dzīvi nodzīvot. Klausoties pasaku, bērns var identificēties ar pasakas varoni, iztēloties un kopā ar varoni izdzīvot dažādas situācijas, iemācīties uzvedības veidus, ko pēc tam var izmēģināt arī reālajā dzīvē.
Pasakas, kā arī citi mākslas darbi, mūsdienās, bērna attīstībā ne tiek pilnā mērā izmantoti gan ģimenēs, gan pirmsskolas audzināšanās sistēmā. Es uzskatu, ka pasakas attīsta bērnos:
Tikumību, morāli,
Labsirdību;
Veicina runas attīstību,
Domāšanu, iztēli, radošumu un arī fantāziju;
Sniedz zināšanas matemātikā,
Ekoloģijā;
Attīsta rokas un pirkstu muskulatūru,
Nav obligāti katrā pasakā izmantot visus iepriekš minētus sadalījumus. Galvenais katrā pasakā - radošā pieeja, jo pasaka ir gan ģeogrāfisks ceļojums, gan atgriešanās vēsturiskā pagātnē, gan uzmanības audzināšana, kā arī taisnīguma izjūtas un dzimtenes mīlestības audzināšana. Un tā var turpināt un turpināt.…